Berluskoni juta, ka viņa pozīcijas pirms vēlēšanām ir saplakušas, un izdarīja kārtējo sava stila gājienu: aizliedza politiskās diskusijas televīzijā. (Viņš to var izdarīt visai vienkārši: kā akcionārs viņš kontrolē lielāko privāto mediju koncernu, savukārt kā premjers viņš kontrolē visas valsts raidstacijas RAI tīklā.) Protams, ka Itālijas žurnālisti rīkoja protestus un mītiņus, lūkoja cenzūru apiet, iesaistīja palīdzības sniegšanā arī RSF… Viedoklis visiem ir viens: «Maita Berluskoni — cenšas turēt tautu mucā un barot tikai ar savu propagandas ķīseli!» Nav brīnums, ka Itālija preses brīvības indeksa kartē jau sen iekrāsota sarkana.

Paiet pusgads, un vēlēšanas tuvojas arī Latvijā. Bet kas notiek pie mums? Tieši pretējais! Sabiedriski politiskas diskusijas pirms vēlēšanām nopietnā līmenī rīko tikai LNT, pie kam vairākus ciklus. Bet kā to uztver cilvēki, kas sevi sauc par «ekspertiem», un arī daudzi LNT darbinieku kolēģi — žurnālisti no citiem medjiem? Pareizi, viņi izmanto ikvienu iespēju, lai publisku diskusiju rīkošanu par valsts nākotnei svarīgākajiem jautājumiem NOSODĪTU!

Pirms gānīties par to, ka Ēķis sarīkojis diskusijas un — kādas šausmas! — nav uzaicinājis gānītāju piedalīties tajās, derētu paskatīties, kā šī situācija izskatās no malas. Iedomājieties, ka jūs esat francūzis vai dānis, un kāds latvietis jums stāsta: «Sabiedriskajai televīzijai pirmsvēlēšanu diskusiju rīkošanai nav nauda. Nelietīgais privātais kanāls LNT toties par savu naudu rīko diskusiju ciklus, kuros — ārprāts! — gudri, pieredzējuši, panākumiem bagāti cilvēki atļaujas brīvi izteikties par ekonomiku, politiku un valsts nākotni!!! Nu kā var rīkoties tik noziedzīgi!»