Imants Liepiņš
pētnieciskais žurnālists
Brīvību apdraudošie ne-valstiskie darboņi
Pievienots 2010 gada 5. maijā | 0 komentāri
Drukāt
Ikgadējā Preses brīvības dienā RSF publicētais visasiņaināko preses brīvības ienaidnieku saraksts (pieejams šeit) uzrāda visā pasaulē arvien pieaugošo tendenci, kas ir pretēja iepriekšējo gadu desmitu stāvoklim, kad līdz pat Aukstā kara beigām preses un sabiedrības brīvību pamatā apdraudēja dažādi diktatori (Sadāms, Kadāfi…) vai ļaunprātīgas valsts iekārtas (tādas valstis, kurās principā ir vienalga, kurš ir pie varas — viņš apspiedīs presi šā vai tā, piemēram, PSRS, Ziemeļkoreja, ĶTR…). Mūsdienās arvien vairāk medijus un sabiedrību apdraud «non-state actors» (ko latviski varētu tulkot kā ne-valstiskos darboņus).

Piemēram, Afganistānā žurnālistus neapdraud vis Karzajī valdība, bet gan joprojām spēcīgais Tāleban līderis mulla Omārs, kurš par saviem ienaidniekiem uzskata visus tos žurnālistus, kas skeptiski izturas pret viņa propagandu. Kolumbijā augsti organizētie narkopartizāni FARC un viņu ideoloģiskie ienaidnieki AUC (labējie ekstrēmisti) nogalinājuši desmitiem žurnālistus gadu gaitā. Basku ETA Spānijā jau kuro gadu izpelnījusies nepārejošu nosodījumu. Itālijā par galveno preses brīvības ienaidnieku tomēr atzīts nevis Silvio Berluskoni, bet gan organizētā noziedzība kā tāda, ieskaitot Cosa Nostra, Camorra, ’Ndrangheta un Sacra Corona Unita. Maoistu bandīti Nepālā (Janatantrik Terai Mukti Morcha un Madhesi Tiger Nepal) salikuši internetā sarakstus ar žurnālistiem, par kuru galvām izsludināta atlīdzība, un rīko uzbrukumus pasta mašīnām, lai pārtvertu un sadedzinātu nodrukātās avīzes. Filipīnās pagājušā gada 23. novembrī trīsdesmit žurnālistus sagrāba Manguindanao gubernatora dēlu privātā milicija un nogalināja visus uzreiz. Somālijā stāvoklis ir pavisam dīvains — žurnālistu ienaidnieki ir vienlīdz kā islāmistu militanti uz krasta, tā pirātu bandas jūrā. Bet palestīniešu teritorijās žurnālistiem var uzklupt faktiski jebkurš bruņots spēks — kā izraēliešu armija, tā vietējā pašpārvalde, gan HAMĀS un FATAH organizāciju piederīgie, un kur nu vēl jūdaisma ekstrēmisti līdz ar visu pušu ideoloģijas iedvesmotajiem teroristiem.

Arī Latvijā žurnālistus apdraud pārsvarā ne-valstiskie darboņi. Gundaru Matīsu 2001. gadā noslepkavoja «krutkas» biznesa darboņi. Ir skaidrs, ka arī Grigorija Ņemcova, reģionālā laikraksta un TV stacijas Million dibinātāja, slepkavību neorganizēja valsts, bet «privātais sektors». Valsts pie mums toties ir noorganizējusi perfektus apstākļus, lai dažādi darboņi varētu ierosināt nepatiesus privātos kriminālprocesus pret žurnālistiem, mēģina kontrolēt raidošos medijus caur NRTVP, turklāt likumā pastāv teorētiska iespēja ģenerālprokuroram vienpersoniski aizliegt kādu mediju (jā, arī man pašam pirms pāris gadiem ir ticis draudēts ar šādu «iespēju» pēc rakstu sērijas publicēšanas par organizēto noziedzību).

Situācija preses brīvības jomā ir kļuvusi ar vien nepārskatāmāk sarežģīta vispirms pasaulē — tagad arī pie mums, un neizskatās, ka tuvākajā laikā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi.


Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
Ekonomikas žurnālists, arīdzan bieži ziņo no ...
Vairāk
Reklāma