Ne tikai no likumdošanas viedokļa mediju tiesību lietas Latvijā vienmēr, pēc definīcijas, ir ar negodīgām starta pozīcijām — arī finansiālie apsvērumi lielākajā daļā gadījumu ir nevienlīdzīgi. Proti, ja kāds medijos aprakstīts blēdis sāk tiesvedības pret mediju, tad redakcijai pārsvarā nav tikpat lieli finansu līdzekļi, lai nolīgtu pašus slavenākos advokātus (nav nekāds noslēpums, ka Latvijā mediju bizness nav tas ienesīgākais, it sevišķi jau šobrīd, krīzes laikā — kaut gan arī treknie gadi lielākajai mediju daļai nebija nekādi īpaši treknie). Jāņem vērā arī, ka — gatavojoties tiesām un piedaloties tajās — žurnālisti nevar veikt savus tiešos darba pienākumus, tā kā cieš arī viņu personīgie ienākumi.

Tātad cīņa ir asimetriska žurnālistiem galēji nelabvēlīgā veidā — gan no likuma viedokļa, gan no cīņas izmaksu viedokļa. Prāvu ierosinātāji to parasti labi apzinās un tieši ar tādu aprēķinu arī rosina krimināllietas un civillietas pret presi — lai mediji, izrēķinot cīņas cenu, apklustu. Zaudē sabiedrība kopumā, ja mediji nevar pilnvērtīgi veikt savu sabiedrības sargsuņa lomu.

Kā šādos apstākļos rīkoties mediju pārstāvjiem? Pirms gadiem trim, kad pats nonācu šādā galēji asimetriskā situācijā, nācās risināt diezgan interesantu uzdevumu. Izejas dati bija šādi: (A) No amata atlaistais Latvijas Kuģniecības valdes priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Godunovs, kura laikā no kompānijas, kas pieder 6000 akcionāriem (ieskaitot VSAA un pensiju fondus), tika izpumpēti un atmazgāti aptuveni 100 miljoni dolāru, cēlis prasību par 25 tūkstošu latu piedziņu; (B) Naudu mūsu un NRA (kurā tolaik strādāju)pozīcijas aizstāvībai vēlams tērēt iespējami minimālākos apjomos.

Pagājušonedēļ tiesa beidzās ar preses pilnīgu uzvaru. Lai to panāktu, pret Godunovu tika izdarīts mērķtiecīgs prettrieciens, turklāt par ieroci izmantojot viņa paša ierosināto tiesas prāvu. Šeit ieskatam pievienoju savu teikto aģentūrai LETA:

«Pēc labvēlīgā tiesas sprieduma Liepiņš aģentūrai LETA sacīja, ka savulaik šī civillieta [pret presi] nospēlējusi arī samērā negaidītu lomu krimināllietas izmeklēšanā, kurā Godunovs tagad tiek turēts aizdomās [par naudas piesavināšanos sevišķi lielos apmēros]. «Uzzinot, ka Godunovs mani iesūdzējis tiesā par patiesas un objektīvas, faktiem pilnībā atbilstošas informācijas publicēšanu, vienlaikus bija zināms, ka viņš izvairās iet uz Ekonomikas policiju un prokuratūru — gan tad, kad tika izsaukts uz pratināšanu, gan tad, kad tika saukts uz konfrontāciju ar cietušajiem,» norādīja Liepiņš.

«Tad nu zinot, par kādām noziedzīgo nodarījumu epizodēm Godunovs nonācis policijas uzmanības lokā, izmantoju iespēju un savas civillietas izskatīšanas laikā pirmajā instancē uzdevu viņa pārstāvjiem Laurim Liepam un Sergejam Rudānam visus tos jautājumus, no kuru uzdošanas policijā Godunovs centās izvairīties. Šķiet, Godunova pārstāvji tā arī neaptvēra, kā viņus apved ap stūri, un ļoti atklāti atbildēja uz visiem tiem jautājumiem, kas patiesībā bija vajadzīgi nevis man, bet policijai,» sacīja Liepiņš.

«Nākamajā dienā es paņēmu tiesas sēdes protokola kopiju un aiznesu uz Ekonomikas policiju, un krimināllietas izmeklēšana izkustējās no sastinguma, pateicoties šim negaidītajam risinājumam. Tā tiesas prāva, kas tika ierosināta ar mērķi mēģināt apklusināt presi, izvērtās par visīstāko lāča pakalpojumu pašam Godunovam,» sacīja Liepiņš.» Godunovs šobrīd ir aizdomās turamais, turklāt viņam aprakstīta un apķīlāta visa manta vairāk nekā 5 miljonu latu apjomā.

Tādā veidā preses tiesību aizstāvība asimetriskos sākotnējos apstākļos var veiksmīgi realizēties ar netieša pretsitiena palīdzību. Protams, ja arī citiem žurnālistiem ir līdzīgas nepatikšanas, vienmēr esmu gatavs dalīties pieredzē, kā arī (vajadzības gadījumā) saorganizēt atbalstu un palīdzību no Reporters Sans Frontières!