Stratēģiskā koncepcija, ko izstrādājis Ģenerālsekretārs, balstoties uz Madlēnas Olbraitas ekspertu grupas (tajā strādāja arī Aivis Ronis, kurš pārstāvēja ne tikai Latviju, bet visas trīs Baltijas valstis) analīzi un rekomendācijām, ir tapis loģisks un skaidrs dokuments. Tas vēlreiz apstiprina kolektīvās teritoriālās aizsardzības pamatfunkciju dalībvalstīm, taču apstiprina arī jaunus izaicinājumus, kas parādījušies pēdējās desmitgades laikā. Šie izaicinājumi ir kiberdrošība un energodrošība un, protams, terorisms. Kodolsavaldīšana jeb prevencija (nuclear deterrence) paliek NATO atbildībā, tomēr plašākas debates par kodolieročiem Eiropā no koncepcijas tika izslēgtas. (Pēc Dānijas ministra iniciatīvas, Latvijas ārlietu ministrs bija viens no sešiem ministriem, kuri samita ietvaros aicināja ASV pēc iespējas drīz ratificēt START līgumu). Jautājumi par militārajām spējām un ambīciju līmeni būs pārbaudījums Stratēģiskās koncepcijas dzīvotspējai, jo tās efektivitāti var pārbaudīt tikai ar sekojošu praktisku darbu.

Samitā tika iztirzāta arī NATO apņemšanās risināt drošības jautājumu nodošanu afgāņu spēkiem, ko lielā mērā veicināja Afganistānas prezidenta Hamida Karzaja klātbūtne pasākumā. Vērtējot proporcionāli iedzīvotāju skaitam, Latvijai ir salīdzinoši daudz karavīru Afganistānā. Par spīti dramatiskajiem samazinājumiem aizsardzības budžetā, mēs esam saglabājuši savu karavīru skaitu Afganistānā, apmēram, 175 cilvēku līmenī. ISAF operācija ir ne tikai būtiska NATO prioritāte, bet arī viena no Latvijas svarīgākajām aizsardzības prioritātēm. Mēs esam aktīvi apmācījuši afgāņu karavīrus un iesaistījušies karadarbībā ar nemierniekiem netālu no Pakistānas robežas. Laikā, kad biju aizsardzības ministrs, man nācās būt trīs karadarbībā bojāgājušu karavīru bēres. Kad kāda Afganistānā dienējoša karavīra māte man jautāja, cik ilgi Latvijas spēki turpinās tur atrasties, atbildēju NATO ģenerālsekretāra vārdiem: „Tik ilgi, cik nepieciešams, lai nodotu atbildību par drošību afgāņiem.” Līdz ar Lisabonas samitu ir fiksēts iespējamais datums - 2014. gada beigas, kā to noteicis prezidents Hamids Karzajs. Taču tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka pietiekamā daļā reģionu mūsu afgāņu partneri līdz tam laikam būs pārņēmuši vadošo atbildību. Galīgie lēmumi būs atkarīgi no apstākļiem uz vietas. Jau tagad ir vērojams progress atbildības nodošanā afgāņu pusei. Oktobrī Latvija vēl uz vienu gadu pagarināja mandātu mūsu karavīru dalībai misijā. Ir skaidrs, ka mēs vairāk pievērsīsim uzmanību grafikam mūsu dalībai operācijā ciešā sadarbībā ar partneriem, īpaši Norvēģiju, ar kuras pārstāvjiem vairums no mūsu spēkiem dien kopā Afganistānā, un arī ASV.

Prezidenta Dmitrija Medvedeva dalība Lisabonas samitā palīdzēja atgriezt dienaskārtībā NATO–Krievijas attiecības, kas bija savā ziņā iesaldētas pēc Krievijas intervences Gruzijā pirms diviem gadiem. Mums ir pozitīva praktiskas sadarbības pieredze ar Krieviju nemilitāro preču tranzītā, kas tiek sūtītas caur Rīgu (tālāk caur Krieviju) pa dzelzceļu karavīriem Afganistānā,. Latvijai ir vadoša loma NATO iekšienē tranzīta nodrošināšanā Ziemeļu piegādes līnijā, kur Krievijas loma ir izšķiroša. Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens atzina, ka „Krievija atļaus palielināt NATO piegāžu apjomu caur Krievijas teritoriju… un tagad mums būs iespēja transportēt aprīkojumu arī pretējā virzienā.” Latvijas prese vairāk pievērsusi uzmanību jautājumam par to, kā NATO un Krievija sadarbosies pretraķešu aizsardzības jautājumos. Kopīgais paziņojums runā par nākotnes sadarbības apspriešanu. NATO, protams, vēlas saglabāt galveno kontroli. Problēmas var būt turpmāko sarunu detaļās. Viena no Latvijas avīzēm rakstīja, ka prezidents Medvedevs ir teicis, ka viņš sagaida kopīgu NATO–Krievijas pretraķešu aizsardzības sistēmas izstrādi. Pagaidām izskatās, ka vēl joprojām nav skaidrs, kādā līmenī mēs būsim spējīgi veidot NATO sadarbību ar Krieviju pretraķešu aizsardzības jautājumā.

“Līme”, kas satur kopā vēsturisko militāro Aliansi, ir transatlantiskā saite. Latvija nekad tās vēsturē nav baudījusi tik lielu drošības sajūtu, kopš mēs iestājāmies NATO 2004. gadā. Šī iemesla dēļ jebkādas runas par Alianses lomas mazināšanos vai Amerikas saistību sarukšanu Eiropā neizbēgami rada bažas mūsu iedzīvotāju vidū. Līdz ar pēdējā NATO samita rezultātiem, šīs bažas var aprakt. Tādējādi “trīskāršs urā Lisabonai!”

*Bloga pamatā – mans raksts Europe Diplomacy & Defence, The Agence Europe Bulletin on CSDP and NATO (publicēts 2.decembrī)