Ieva skaļi sarunājās pa mobilo telefonu stundas laikā. Skolotājs vairs viņai nepievērsa uzmanību, tāpat kā viņa nepievērsa uzmanību skolotājam. Pirmo reizi skolotājs Mārtiņš aizrādīja, aicināja, runāja ar vecākiem, direktoru, brīdināja par Ievas sliktajām sekmēm, motivēja, biedēja - bet nekas nepalīdzēja. Drīz vien direktore paaicināja Mārtiņu uz pārrunām un pateica skolotājam, ka katrs skolēns, kas ir „pierakstīts” skolai, sev līdzi atnes 10 Ls - tātad algu Mārtiņam un direktorei. Direktorei ir vienalga, vai skolēns mācās vai nemācās, nāk uz skolu vai nenāk. Mārtiņam ir jāieliek visiem skolēniem vismaz četrinieks un jāliekas mierā, vai jāmeklē cita darba vieta...

Tāda ir mūsu skolu nākotne un ikdiena. Tāda kļūst attieksme pret mācībām gan no skolēnu, gan no mācību personāla puses. Un viss viena kļūdaina politiska lēmuma dēļ - iet vieglāko ceļu. Iet ceļu, kad nauda seko skolniekam.

Skolēni vairs nepaliek skolā prasmju un zināšanu iegūšanas dēļ, bet tādēļ, ka no katra skolēna nāk nauda.

Ir skaidrs, ka sociālais eksperiments ar Latvijas jauno paaudzi ir devis negatīvus rezultātus: jauno nihilistu paaudzi, skolotāju darba kvalitātes krišanos, nostiprinājis skolu direktoru dominanci pār skolotājiem, kā arī iznīcinājis vecas un ar tradīcijām bagātas skolas.

Alternatīva ir efektīvi izmantot esošās IT infrastruktūras iespējas. Visiem Latvijas bērniem līdz 18 gadiem jau tagad būtu jābūt uzskaitītiem iedzīvotāju reģistrā. Tāpat šo bērnu dzīvesvietām. Izmantojot šo progresīvo resursu, var izveidot skolēnu dzīvesvietu kartes un dinamiski vadīt izglītības sistēmas budžetu.

Pirmkārt, pamatojoties uz šīs kartes sadalījumu var dalīt budžetu mācību iestādēm, sākot no bērnudārziem, beidzot ar vidējās un arodizglītības iestādēm. Skolu budžetu jāveido atbilstoši poteniciālo skolēnu skaitam skolai piesaistītajā reģionā.

Otrkārt, izglītībai, kā līdz šim, ir jābūt obligātai līdz pamatizglītības iegūšanai, bet skolām ir jāatjauno tiesības atstāt skolēnu uz otro gadu, neietekmējot skolas finansējumu. Savukārt, ja 9. klases valsts eksāmenā skolēns parāda ļoti zemus rezultātus, sods tiek piemērots skolai, kas skolēnu eksāmenam pielaida. Tālākās bērna attīstības iespējas ir balstītas uz skolēna sekmēm, kas ir tieši atkarīgas no vecāku ieinteresētības bērna attīstībā, bērna attieksmes un sekmēm mācībās.

Treškārt, sākot no 10. klases, skolēna ceļš ir ģimnāzija, vidusskola, vakarskola vai arodskola.

Ģimnāzijām un vidusskolām jābūt atkarīgām no skolēnu rezultātiem reģionālās un starptautiskās olimpiādēs, tādējādi motivējot gan skolotājus, gan skolniekus pielikt vairāk pūles rezultātu sasniegšanā.

Arodskolas paredzēt skolniekiem, kuriem akadēmiskās prasmes kā, piemēram, matemātika, fizika, literatūra, utt., nav prioritātes vai drīzāk, tieši noteikta āroda apgūšana ir dzīves prioritāte.

Lai nodrošinātu iespēju mūža apmācībai un iespējai turpināt mācības Augstskolā, jānodrošina iespēja jebkurā vecumā vidējo izglītību apgūt jebkurā vecumā. Lai nodrošinātu to, lai vakarskolas nekļūst par nesekmīgo krātuvi, kā tas ir tagad, skolai jāsniedz pabalsts kā daļa no skolēna ienākuma nodokļa.

Šādā veidā var atbrīvoties no neracionālās sistēmas „nauda seko skolēnam”. Mainot sistēmu mēs atstājam vienādas iespējas uzsākt un izveidot savu dzīvi neatkarīgi no ģimenes materiālā stāvokļa.