Teorētiski par bērna ārstēšanu Eiropas Savienībā maksā Latvijas valsts,
ziedojumu nauda būtu vajadzīga vien vecāku ceļa un uzturēšanās
izdevumiem. Par pieaugušajiem teorētiski tā īsti nekas nav skaidrs, pat,
ja viņiem ir kāda no retajām slimībām. Un par ļoti dārgu zāļu un
atsevišķu izmeklējumu apmaksu, kā arī par to, cik bērnu un pieaugušo
Latvijā slimo ar retajām slimībām, kuras mūsu valstī neārstē, pat
teorētiski skaidrības nav nekādas. Turklāt visas šīs teorētiskās
zināšanas vispār nekur nav liekamas, ja par veselības aprūpes
pakalpojumu ir vajadzīga priekšapmaksa.
Apmēram tik daudz kļuva skaidrs pēc diskusijas Latvijas televīzijā par to, vai valsts sedz bērnu un nodokļu maksātāju ārstēšanos ārpus Latvijas. Jā, vēl skaidrs laikam ir arī tas, ka ir vajadzīgs kāds fonds, kurā krātos rezerves nauda īpašiem gadījumiem, jo budžetā tādus izdevumus ieplānot nav iespējams. Jautājums vienīgi, vai tas ir skaidrs arī politiķiem un valsts ierēdņiem.
Kad kļuva zināms, ka deviņgadīgais Dāvis varēs doties ārstēties uz ASV, pirmā bija atvieglojuma sajūta, pēc tam gandarījums, ka mēs visi kopā kaut ko tomēr varam – arī piespiest ministrus nevis apgalvot, ka naudas un iespēju nav, bet rīkoties. Tomēr visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav gluži lāgā. Skatoties TV, kā veselības ministrs labsajūtā gandrīz murrā un atgādina labi paēdušu runci pie krējuma poda un sola vairāk nekā miljonu diviem labdarības fondiem, brīžiem likās, ka tas ir reklāmas raidījums, nevis īstenība. Kad solītais miljons «ar astīti» nozuda tikpat ātri, kā sasolīts un atradās vien 100 tūkstoši, pārsteiguma vairs nebija. Tāpat kā nepārsteidza tas, ka skaidras nostājas šajā jautājumā vairs nav un ka «Latvijas Valsts mežu» peļņas naudiņa laikam joprojām tiks tērēta kaut kam varai pietuvinātam (piemēram, politiķu un savējo vadītiem sporta klubiem), nevis kaut vai ar Ministru kabineta rīkojumu novirzīta fondā veselības aprūpes ārkārtas pakalpojumu segšanai. Jo vajadzīgas koncepcijas, darba grupas, likumu grozījumi un vēlreiz darba grupas un koncepcijas, bet tam ir vajadzīgs laiks, daudz laika.
Tomēr satriec pat ne politiķu mūžīgais tango brīžos, kad jāpieņem ātrs lēmums. Satriec tas, ka aizvien vairāk jautājumu Latvijā tiek risināti ar sabiedrības ziedojumu palīdzību. Teorētiski valsts savus iedzīvotājus aizstāv un par viņiem vairāk vai mazāk rūpējas. Praktiski slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Mūsu valsts arvien biežāk savu pienākumu rūpēties par saviem pilsoņiem pārliek uz sabiedrības pleciem.
Advertisement
Tā vietā, lai risinātu problēmas pēc būtības, valsts veido stabilu sistēmu, kurā sabiedrība tiek aicināta risināt to, ko valsts nevis nespēj vai nevar, bet gan negrib un nevēlas. Lai gan valsts līmenī publiski tas netiek atzīts, tomēr šādas stabilas ziedojumu sistēmas izveidošana ir tam neapšaubāms apliecinājums. Sabiedrība šo izveidoto sistēmu pieņem. Un kā gan citādi, ja runa ir par bērniem, par dzīviem cilvēkiem, par mums?
Protams, ir prieks, ka ne pārāk turīga (lai neteiktu – nabadzīga) sabiedrība neskaitāmas reizes ir ar mieru palīdzēt tiem, kas nonākuši nelaimē un postā. Var lepoties ar to, ka pat tie, kas dzīvo uz iztikas minimuma (kura vairs nav) robežas, tomēr atrod savā ģimenes budžetā 1.42 eiro labdarības telefona zvanam, lai palīdzētu un atbalstītu tos, kuriem tā var būt dzīvības cena. Mēs tiešām esam labāki, nekā mums pašiem bieži vien liekas. Tomēr sajūta, ka valstij esam vien teorētiski, nevis dzīvi cilvēki, kurus iegrāmatot ienākumu ailītēs, ar katru labdarības akciju pieaug. Atsvešinātība starp valsti un mums, tās pilsoņiem, aug un šķiet neiedomājami, ka valsts nesaprot – nerūpējoties par saviem pilsoņiem, tā patiesībā nerūpējas par sevi, jo bez cilvēkiem nav valsts.
Tuvredzīgi
Kad kļuva zināms, ka deviņgadīgais Dāvis varēs doties ārstēties uz ASV, pirmā bija atvieglojuma sajūta, pēc tam gandarījums, ka mēs visi kopā kaut ko tomēr varam – arī piespiest ministrus nevis apgalvot, ka naudas un iespēju nav, bet rīkoties. Tomēr visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav gluži lāgā. Skatoties TV, kā veselības ministrs labsajūtā gandrīz murrā un atgādina labi paēdušu runci pie krējuma poda un sola vairāk nekā miljonu diviem labdarības fondiem, brīžiem likās, ka tas ir reklāmas raidījums, nevis īstenība. Kad solītais miljons «ar astīti» nozuda tikpat ātri, kā sasolīts un atradās vien 100 tūkstoši, pārsteiguma vairs nebija. Tāpat kā nepārsteidza tas, ka skaidras nostājas šajā jautājumā vairs nav un ka «Latvijas Valsts mežu» peļņas naudiņa laikam joprojām tiks tērēta kaut kam varai pietuvinātam (piemēram, politiķu un savējo vadītiem sporta klubiem), nevis kaut vai ar Ministru kabineta rīkojumu novirzīta fondā veselības aprūpes ārkārtas pakalpojumu segšanai. Jo vajadzīgas koncepcijas, darba grupas, likumu grozījumi un vēlreiz darba grupas un koncepcijas, bet tam ir vajadzīgs laiks, daudz laika.
Tomēr satriec pat ne politiķu mūžīgais tango brīžos, kad jāpieņem ātrs lēmums. Satriec tas, ka aizvien vairāk jautājumu Latvijā tiek risināti ar sabiedrības ziedojumu palīdzību. Teorētiski valsts savus iedzīvotājus aizstāv un par viņiem vairāk vai mazāk rūpējas. Praktiski slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Mūsu valsts arvien biežāk savu pienākumu rūpēties par saviem pilsoņiem pārliek uz sabiedrības pleciem.
Advertisement
Tā vietā, lai risinātu problēmas pēc būtības, valsts veido stabilu sistēmu, kurā sabiedrība tiek aicināta risināt to, ko valsts nevis nespēj vai nevar, bet gan negrib un nevēlas. Lai gan valsts līmenī publiski tas netiek atzīts, tomēr šādas stabilas ziedojumu sistēmas izveidošana ir tam neapšaubāms apliecinājums. Sabiedrība šo izveidoto sistēmu pieņem. Un kā gan citādi, ja runa ir par bērniem, par dzīviem cilvēkiem, par mums?
Protams, ir prieks, ka ne pārāk turīga (lai neteiktu – nabadzīga) sabiedrība neskaitāmas reizes ir ar mieru palīdzēt tiem, kas nonākuši nelaimē un postā. Var lepoties ar to, ka pat tie, kas dzīvo uz iztikas minimuma (kura vairs nav) robežas, tomēr atrod savā ģimenes budžetā 1.42 eiro labdarības telefona zvanam, lai palīdzētu un atbalstītu tos, kuriem tā var būt dzīvības cena. Mēs tiešām esam labāki, nekā mums pašiem bieži vien liekas. Tomēr sajūta, ka valstij esam vien teorētiski, nevis dzīvi cilvēki, kurus iegrāmatot ienākumu ailītēs, ar katru labdarības akciju pieaug. Atsvešinātība starp valsti un mums, tās pilsoņiem, aug un šķiet neiedomājami, ka valsts nesaprot – nerūpējoties par saviem pilsoņiem, tā patiesībā nerūpējas par sevi, jo bez cilvēkiem nav valsts.
Tuvredzīgi
