Kā jau daudzās diskusijās dzirdēts, no vienas puses, ir ļoti svarīgi noteikt valsts nākotnes attīstības virzienus, taču no otras – pastāv liels risks kļūdīties (kurš gan spēj pilnīgi precīzi paredzēt nākotni?) un tad visi ieguldītie līdzekļi un pūliņi būs lielā mērā nomesti zemē.
Ja Latvijai ir kādas īpašas prioritātes kā valstij vai tautai, vai nebūtu tā, ka tām būtu jāparādās jau pašlaik? Vai nebūtu tā, ka tām būtu jābūt redzamām jau daudzus desmitus, varbūt pat simtus gadu? Ieskatoties mūsu tautas saimnieciskajā vēsture, viena nozare skaidri izceļas citu vidū – tirdzniecība jeb tranzīts. Šīs nozares/jomas attīstību objektīvi nosaka Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās. Tirdzniecība un tranzīts ir gadsimtiem ilgi dominējis Latvijas tautsaimniecībā, tāpēc nebūtu īsti jāšaubās, ka arī nākotnē, attīstoties kaimiņvalstu ekonomikām, tirdzniecībai, tūrismam un citām jomām, tieši tranzīts spēlēs izšķirošu jomu. Turklāt tranzīta attīstība sekmēs arī citu Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstību, atbalstīs ārējo tirdzniecību un pašlaik tik daudz diskutēto eksportu. Tā ir arī joma, kas jau šobrīd ģenerē pievilcīgu devumu Latvijas IKP un maksājumu bilancei.
Ja paskatāmies, kas kopīgs citām biežāk minētajām prioritārajām jomām - farmaceitisko preparātu ražošana, organiskās ķīmijas pamatvielu ražošana, medicīnisko un precīzo instrumentu ražošana, iekārtu ražošana, kokapstrāde pārtikas ražošana – tās visas, lielā mērā, balstītas uz spēcīgu eksakto zinātņu bāzi, un šī bāze pēdējos 20 gadus Latvijā nav pietiekami attīstīta (daudzi pat teiktu, ka lielu daļu no savas zināšanu bagāžas šajā jomā mēs esam jau neglābjami pazaudējuši). Skolu un universitāšu programmās būtu jāliek daudz nozīmīgāks akcents tieši uz eksaktajām zinātnēm, kas valstī nodrošinās spēcīgu pamatu izaugsmei vairums par prioritārajām sauktajās nozarēs. Būtu arī mērķtiecīgi jādarbojas augsti kvalificēta darbaspēka importa sekmēšanai jomās, kurās Latvijai ir pamatīgs zināšanu iztrūkums.
Uzņēmējdarbības vide un nodokļu sistēma ir jāsakārto jebkurā gadījumā, un to par prioritāti īsti nemaz nevar nosaukt – tas ir mājasdarbs, kas vienkārši jāpaveic, pirms mēs virzamies tālāk.
Man šķiet, ka tranzīta kā nozares attīstība un eksakto zinātņu attīstība Latvijā, būtu samēra skaidri, nesadrumstaloti un viennozīmīgi mērķi, kas sniegtu būtisku ieguldījumu gan pašlaik jau apzināto, gan vēl neapzināto jomu attīstībai nākotnē. Piecu vai septiņu nozaru nosaukšana nevajadzīgi sadrumstalotu mūsu mērķus un galarezultātā mums būtu ļoti grūti izsekot gan resursu izlietojumam, gan arī padarītajam.
