Reiz sen senos laikos dzīvoja kāds sekmīgs uzņēmums, kas ražoja mēbeles un sekmīgi pārdeva tās visā plašajā Latvijā. Pārdotās produkcijas apjomi auga ne pa mēnešiem, bet dienām. Līdzīgi auga arī uzņēmuma peļņa un darbinieku skaits. Uzņēmums bija gana tālredzīgs, lai iepirktu modernāko ražošanas tehnoloģiju un izmantotu labākos materiālus.

Tad uznāca dižķibele, vietējas pieprasījums praktiski izsīka un vienīgā uzņēmuma iespēja bija meklēt eksporta noieta tirgus. Te arī sākās pats interesantākais. Kādu dienu uzņēmums izstrādāja eksporta piedāvājumu mēbeļu ražošanai uzņēmējam no Vācijas un nosūtīja savu cenu. Vācietis pēc kāda laika atbildēja ar jautājumu:

“ ??? Kā tas sanāk? Jūs izmantojat tādas pašas tehnoloģijas kā mēs, tādus pašus materiālus kā mēs, Jūsu algas ir 3x zemākas kā mums, bet Jūsu cena ir 2x lielāka?”

Sākumā Latvijas uzņēmumu pārņēma zināms niknums par nekaunīgo vācieti, kurš tik klaji dempingo cenas. Taču veselais saprāts ņēma virsroku un uzņēmums sāka pētīt, kā tas sanāk. Atslēgvārds bija “produktivitāte”. Vācietis strādā tik daudz produktīvāk ka gala cena, neskatoties uz augstākām algu izmaksām, sanāk pat zemāka.

Kā praksē izpaužas produktivitāte?

“Jančuks” darbā ierodas ap 8.00-10.30, atkarībā no satiksmes, dienas, miega un noskaņojuma. Pēc ierašanās, protams, seko kafijas pauze, pārģērbšanās un gatavošanas darbam. Pēc 45 minūšu darba veči tradicionāli iet uzpīpēt (20-30 min), pēc tam vēl pusstundu pastrādā un tad jau pusdienas. Ja laiciņš labs, pēc pusdienām seko kāds aliņš un 30 min miera, turpat blakus esošajā skaidu čupā. Pēcpusdienas maiņa iesākas, kā parasti, ar kafiju un cigareti, kam seko stunda darba, pīppauze, apspriešanās ar kolēģiem, pīppauze, pīppauze un tad jau ir pieci un jāskrien mājās. Atskaitot sabiedriski lietderīgās aktivitātes, “ pie virpas” tiek vidēji dienā nostrādātas 3 stundas.

Ko dara vācietis? Ierodas 8.00, vidēji strādā 7 stundas, 45 min. pusdienas un piecos viņš dodas mājās. Kā var noprast, produktivitāte ir x 2.

Kas vēl? Darbs tiek organizēts 3 maiņās, lai esošās iekārtas noslogotu par 100%, iekārtas ir ērti izvietotas tā, lai nerastos liekas dīkstāves un skapis nebūtu jānes no 1. stāva uz 3. stāvu lakošanai, un tad atpakaļ uz iesaiņošanu. Lietas, ko lētāk darīt pašiem, netiek dotas uz āru, un otrādi. Uzņēmumam nav lielas noliktavas, jo materiālu piegāde un mēbeļu aizvešana ir ērti un precīzi sakārtotas (tie, kas pieved materiālus pie viena ražotnes gala, otra galā iekrauj jau gatavo produkciju utt.).

Kad latviešu uzņēmums paskaitīja, cik daudz varētu ieekonomēt, ja strādātu kā vācieši, saprata, ka jau pašlaik cenas ziņā konkurentu Eiropā tiem nebūtu daudz. Ja vēl pieliktu klāt labu dizainu, tirgus būtu praktiski neierobežots. Līdz ar ko uzņēmumā sākās nopietns darbs, kā visu pārkārtot un pārorganizēt, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu to, kas jau ir. Sekoja arī pirmās “uzvaras” un pirmie (pašlaik gan vēl mazie) pasūtījumi.

Produktivitāte pēdējā laikā ir kļuvusi par vienu no tiem jēdzieniem, ko visi lieto, taču ne visi tā līdz galam izprot kā tas izpaužas praksē. Šis piemērs, man šķiet, to labi ilustrē. Un vēl tas labi ilustrē to, ka uzlabojot produktivitāti, mēs jau pašlaik varētu kļūt ļoti konkurētspējīgi gan vietējā, gan arī ārējā tirgū.