Arī mikroklimats uzņēmumā ir labs. Veči daudz neburkšķ, visi grib strādāt un kopējie uzņēmuma panākumi visiem liek būt nedaudz cerīgiem par nākotni. Dažus mēnešus atpakaļ gan bija ČP - lielos apmēros esot plosījies rotavīrus, noguldot jeb, precīzāk, nosēdinot vairums uzņēmuma spēcīgāko kadru un aizkavējot visus pasūtījumus. Iesaistoties draudzīgajam ceha kolektīvam, slimības nesējs tika kopīgiem spēkiem atklāts, neitralizēts un izvēršot vispārējus iekšējās un ārējās sterilizācijas pasākumus ceha līmenī, negantā slimība tika sekmīgi pieveikta. Divas dienas gan neviens īsti strādātājs nebija, kas ceha priekšniekam lika pamatīgi aizdomāties vai negantā slimība maz tiešām bija pie īstās vainas, taču palēnām dzīve atgriezās ierastajās sliedēs un ceha darbs varēja atkal turpināties.
Par pašu uzņēmumu runājot, ejot samērā labi (vismaz, salīdzinājumā ar citiem). 95% no visas produkcijas ejot uz eksportu. Tie pūliņi, kas bija ielikti tirgu iekarošanā gadu atpakaļ, tagad lēnām sāk nest atdevi. Par nopietnu peļņu gan vēl runāt nevar, taču apjomi aug, izmaksas var nosegt un jāņem klāt darbinieki. Problēma gan esot tāda, ka to labo darbinieku sāk jau trūkt. Jocīgi, protams, ka pie 170 000 bezdarbnieku nevar cilvēkus atrast, bet tā nu tas esot. Ja vēl uz vienkāršākiem darbiem ir no kā izvēlēties, tad, piemēram, cilvēku, kurš ārzemniekiem firmas produkciju būtu spējīgs pārdot, atrast ļoti grūti. Grūti arī dabūt cilvēkus ar pieredzi konkrētajā nozarē vai kādām īpašām tehniskām zināšanām. Varbūt tāpēc, ka iepriekš šādas iestrādes bija maz un attiecīgi arī cilvēku šajā jomā nebija. Vai nu nav valodas, vai zināšanas, vai uzņēmības, bet īstos cilvēkus atrast ir grūti. Tas liek domāt, ka, vismaz atsevišķas nozarēs drīz vien atgriezīsimies pie algu pieauguma un varbūt pat darbinieku importa no ārzemēm.
Lielas problēmas esot ar izejvielu piegādātājiem. Neviens īsti negrib dot izejvielas avansā, turklāt arī piegādes termiņi esot būtiski pasliktinājušies (daudzi izejvielu piegādātāji, protams, ir arī „apdedzinājušies” - arī viņus var saprast). Sadarbības partneru vidū iezīmējas 2 galējības – tādi, kas, kā vecos laikos, vēl ieskaita sev 200-300% peļņu un, lai arī bez darba, no savām prasībām neatkāpjas un tie, kas sākuši domāt pa jaunam - gatavi strādāt daudz un tuvu pašizmaksai, lai tikai noturētos virs ūdens. Pēdējie uzvarēs, tā vismaz saka mans paziņa.
Samērā liela problēma dažkārt ir PVN. Ja tu eksportē, bet pērc vietējās izejvielas ar vietējo PVN, PVN iespējams dabūt atpakaļ tikai krietni pavēlu. Risinājums esot pirkt izejvielas “pa tiešo” Eiropā, jo tur tās gan dod avansā, gan arī nav iepriekš jāmaksā PVN. Tā vien šķiet, ka vietējiem piegādātājiem nākotnē viegli neklāsies. Eiropiešiem gan vajag lielus apjomus un tā vēl pagaidām esot problēma. Var arī mēģināt PVN pārmaksu pārnest uz citiem nodokļiem. Ir arī viens TABU no valsts puses – neprasi atpakaļ PVN. Ja tomēr uzdrošināsies - vari stabili rēķināties ar pamatīgām VID pārbaudēm. Varbūt šo praksi mainīs tā saucamā „baltā saraksta” izveidošana, tikai interesanti, protams, kas būs jādara, lai tajā iekļūtu …
Par nodokļiem kopumā runājot, viss it kā esot kārtībā. Ienākumu īsti nav, līdz ar to - atkrīt ienākumu nodoklis. Problēmas sagādā vien tas, ka par iepriekšējo gadu peļņu pilnīgi bezjēdzīgi esot jāmaksā priekšnodoklis, lai arī skaidri zināms, ka peļņa šogad vēl nebūs. Zinot vispārējās problēmas ar naudas plūsmām, šāda valsts aritmētika nepavisam nepalīdz. Arī nodokļu amnestiju neviens īsti negaida un arī neplāno izmantot. Pagaidām vēl neredzot jēgu.
Labā ziņa esot tā, ka pēdējā laikā esot sarosījušies uzņēmumu pircēji. Redzot, ka uzņēmumam lietas sāk uzlaboties, parādās piedāvājumi uzņēmumu nopirkt. Esot gan ārzemju sadarbības partneri, gan arī daži vietējie, kas sāk interesēties. Pārdot uzņēmumu gan vēl neplāno, taču, protams, patīkami, ka šāda interese parādās. Kā atzīst paši ārzemnieki, lielākā vērtība esot nevis iekārtās, procesos vai eksporta kontaktos, bet tieši cilvēkos. Viņi sāk lēnām saprast, ka augstais bezdarbs tomēr neliecina par darbaspēka pieejamību Latvijā. Algas gan pie mums esot zemas un tas būs spēcīgs trumpis ārzemnieku acīs vēl pāris gadus noteikti. Līdz ar to, bieži vien priekšroka tiek dota „iegādāties” jau gatavas darbaspēka komandas, nevis pašiem nodarboties ar to atlasi un apmācību. Daudzi eiropieši no savām valstīm laižoties prom, jo darbaspēka izmaksas vairs “pavilkt” nevar. Latvija esot labs risinājums kā pagaidu nosēšanās vieta, jo darbaspēks lēts un attālums līdz Eiropas sirdij un Skandināvijas valstīm nav liels.
Par to, ko uzņēmums gaida no valsts, atbilde bija īsa – galvenais, lai netraucē. Likumu un nodokļu izmaiņas visiem apnikušas līdz kaklam un tagad gribas tikai vienu – stabilitāti un kaut nedaudz prognozējamības. Uz valsts palīdzību eksporta veicināšanā jau sen esot atmests ar roku, jo iespējas nopirkt labus speciālistus šajā jomā valstij vienkārši nav. „Valsts neprot maksāt un dalīties, un bez tā eksporta tirgos nevarot” – tā saka mans paziņa. Vācietis par mūsu algu nestrādās, turklāt prasīs vēl daļu no peļņas. Tas, protams, neatbilstot „taupības” režīmam, kā rezultātā arī nekas tā īsti nenotiek. Esot gan LIAA pārstāvniecības, kas šad tad lieti noderot. Man pašam vienmēr ir bijis jautājums vai mūsu valstu vēstniecībām un pārstāvniecībām ir uzlikti konkrēti mērķi attiecībā par eksporta veicināšanu vai investīciju piesaisti? Varbūt kāds zina?”
Kopējais secinājums esot viens – jāpaļaujas tikai uz sevi un no valsts nekas nav jāgaida. Ārzemēs iespējas esot daudz, jo mūsu apjomi tāds nieks priekš viņiem vien esot. Iespiesties sākumā tirgos tomēr ir ļoti grūti, pat jāstrādā ar zaudējumiem, bet kā saka latviešu sakāmvārds - „labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu”. Nākotne ir cerīga, lai arī daudz darba vēl priekšā un visi lietus mākoņi virs galvas vēl nav izklīduši.
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Tēlu īstie vārdi ir izmainīti.
