Pēdējā gada laikā daudzkārt ir aprunāta tēma par naudas trūkumu valsts finansētajā veselības aprūpē, kas principā jau kādu laiku ir vērtējama kā maksas sistēma.
Šobrīd finansējuma trūkuma dēļ ir apdraudēta arī pacientu rehabilitācija, kas turpmāk var kļūt vien par darbības imitāciju un tādējādi zaudēt jēgu – sniegt iespēju atgūt kustību spējas cilvēkiem, kuri tās zaudējuši smagu slimību, nelaimes gadījumu vai kādu citu iemeslu dēļ. Respektīvi, cilvēki, kuriem vēl ir cerības uz pilnvērtīgu dzīvi, nesaņemot valsts finansējumu, tās neatgriezeniski zaudēs - ja vien līdzekļus neizdosies rast pašu spēkiem.
Piemēram, pirms nedēļas (14.03.2010.) raidījumā „Nekā Personīga” izskanējušās informācijas izriet, ka:
- vēl vairāk samazinot finansējumu centram „Vaivari”, arī bērniem, kuri līdz šim no līdzmaksājuma bija atbrīvoti un kuru rehabilitāciju pati ministrija ir noteikusi par prioritāti, ārstēšanās laiks būs jāsamazina aptuveni uz pusi.
- jaunais finansējuma modelis pamazām par imitāciju padarītu arī tādu par prioritāriem atzīto pacientu glābšanu kā insulta slimnieki un ventilējamie. Piemēram, pēc ērču encefalīta radītām komplikācijām pacientam pie mākslīgās elpināšanas aparāta var nākties būt pieslēgtam vairākus mēnešus vai pat gadu. Taču šāda pacienta rehabilitēšanai tagad plānots piešķirt 471 latu uz, piemēram, gadu, bet tikai skābeklim vien mēnesī ir vajadzīgi 400 lati.
- Viss komplekss viena bērna ar cerebrālo trieku rehabilitācijai tagad jāveic par 471 latu, taču tikai muskuļus atslābinošai botulīna toksīna injekcijai vien ir nepieciešami 200 lati. Atlikušais 271 lats līdz šim tika izmantots visu rehabilitācijas procedūru veikšanai.
Papildus jau līdz šim zināmajām nepilnībām un problēmām valsts veselības aprūpes sistēmā (Valsts kontroles norādes par strukturālās veselības aprūpes sistēmas reformas necaurspīdīgumu, finansējuma trūkums neatliekamajai palīdzībai, aizdomīgi konkursi un iepirkumi, par kuriem paskaidrojumus jautā premjerministrs, definētu valsts apmaksāto pakalpojumu un to saņemšanas termiņa trūkums u.c.) šis ir kā trekns punkts, jo bezizejā tiek nostādīta tā sabiedrības daļa, kura pati par sevi nespēj un, iespējams, vairs nekad arī nespēs parūpēties.
Tautā labi zināms ir teiciens, ka veselību par naudu nenopirksi. Domājams, ikviens saprot šī teiciena patieso būtību – par slimībām un veselības problēmām, kuras izārstēt nevar neviens ārsts ne ar kādām zālēm. Tomēr iespējami sagaidāmais pavērsiens rehabilitācijas jomā liek secināt, ka ar šādu rīcību valsts pat veicina situāciju, kad veselību par naudu var gan nopirkt – tiesa, vien ļoti turīgi ļaudis.
Bez tam, kādus secinājumus iespējams izdarīt par veselības nozares līdz šim atbildīgās ministres atbildību, ja tā, pilnībā apzinoties arī minēto situāciju, ne vien piekritusi pamest nesakārtoto veselības nozari, bet, pagājušā nedēļā atstājot savu posteni, paziņo par labi padarīta darba sajūtu...
Kopumā padarītais darbs veselības nozarē vērtējams kā izlikšanās par reformas realizēšanu un nozares sakārtošanu, un tagad – ērta bēgšana no savas atbildības. Veselības ministre varēja arī neatstāt amatu, kā to izdarīja Kultūras ministrs, un turpināt iesākto, jo, kā zināms, veselības jomā mūsu valstī ir viena no bēdīgākajām situācijām.
Tieši medicīnas iestāžu dāvanu kartes ir pēdējā laika pieprasītājās dāvanas. Cilvēki dāvina veselību saviem tuvajiem, kas to nevar atļauties. Skaudra likteņa ironija. Es mēdzu jokot - medicīnas iestādes dāvanu karte maciņā garantē veselību, gluži tāpat kā līdzpaņemts lietussargs saulainu dienu :) Balstīsim viens otru, ja valsts to nedara. Lai izdodas.