«Kāda gan nozīme tiem dažiem burtiņiem, kas ierakstīti pasē? Nafig man tāds ieraksts – latvietis!» – prastā atklātībā piegružodams sociālo tīklu, pauž kāds jaunulis, iekļaujoties karstajā diskusijā par to, vai LR pilsoņa pasē ir ierakstāma tautība vai ne.
Pagājušajā nedēļā pēc Nacionālās apvienības (NA) ierosinājuma Saeima skatīja jautājumu par tautības ierakstu pasē: kādu laiku šāda iespēja bija liegta, un liegumu iepriekšējā balsojumā atbalstīja lielākoties Reformu partijas un Vienotības deputāti, pamatojoties uz to, ka tautības ieraksts esot sensitīva informācija, kas ļautu diskriminēt mazākumtautību pārstāvjus.
Kaut gan NA deputāti ierosināja brīvu izvēli – rakstīt vai nerakstīt pasē savu tautību –, pārējie «mazākumtautību aizstāvji» arī šoreiz izdomāja, ka «tie daži burtiņi» pasē neko nedošot, sak, tad jau būtu jāraksta, kāds ir ģimenes stāvoklis, bērnu skaits un izglītība. «Pase nav piezīmju grāmatiņa, kur cilvēks ieraksta, ka viņš ir latvietis,» debatēs visgudri izmeta Andrejs Judins (Vienotība). Protams, nav. Bet pase ir viens no cilvēka identifikācijas elementiem, un tautības ieraksts tajā, manuprāt, ir neatņemama šīs identifikācijas sastāvdaļa. Taču deputātu vairākums lēma, ka «nafig mums tāds ieraksts», un tagad, saņemot jauno pasi, neviens vairs nevarēs lepoties ar konkrētu burtu salikumu, kas norādīs uz to, kas mēs katrs esam – latvieši, krievi, ebreji, poļi, lietuvieši...
Viss viens, mums jākļūst par izlīdzinātiem, novienādotiem un izšķīdinātiem indivīdiem, mankurtiem bez nacionālās atmiņas, jo uz to pusi jau virzās līdz kosmopolītiskam šķebīgumam izdreijāto politisko partiju nožēlojamie kuģi. Kādu laiciņu Vienotības spice vēl mēģināja spēlēt nacionālo pašapziņu, taču šī spēle izrādījās par grūtu un par neērtu (paklausīga iztapība Eiropas Savienības birokrātiem neparedz nacionālus izlēcienus!), savukārt Reformu partijai nacionālās apziņas noliegums ir, kā mēdz teikt, šūpulī ielikts: jau sākotnēji šie partijnieki klaigāja, ka «visi ir mūsējie», nav svarīgi, kādu ideoloģiju šie «mūsējie» sēj, un no «mūsējiem» mūs tikai tanku kaujas var šķirt, galvenais – ievērot «sarkanās līnijas». Mazliet tā kā izbrīna Saskaņas centra vienotais balsojums pret tautības ierakstu pasē: kuram krievam gan negribētos padižoties ar to, ka viņš ir krievs? Bet laikam jau krievvalodīgums ir pārspējis krieviskumu, un arī krievi sāk pakļauties Eiropas lienošajam spiedienam, kas paģēr visa nacionālā, visa individuāli atšķirīgā noliegumu. Nevajag mums tautības, mēs esam pasaules pilsoņi!
Lai vieglāk būtu noliegt jebko, kas saistās ar kāda indivīda, nedod, dies, atšķirībām, Vienotībai, RP un pārējiem internacionālisma sludinātājiem vajag ierosināt no pasēm izņemt ārā arī dzimuma atzīmes (lai izvairītos no dzimumu segregācijas), vajag svītrot valsts piederību, dzimšanas laiku un vietu, kā arī atteikties no fotogrāfijām – nav labi, ka viens cilvēks smukumā pārspēj kādu citu. Tas nav taisnīgi. Un, kā teiktu biedrs Judins, pase nav nekāda piezīmju grāmatiņa, kur sabāzt visas šīs diskriminējošās muļķības. Atstāsim tikai personas kodu. Pēcāk atteiksimies no valsts karoga, himnas un ģerboņa. No kartes izsvītrosim vārdu «Latvija». Lai ir vienkārši teritorija Nr. 17. Vai vienkārši – Teritorija. Nesarežģīsim lietas, biedri mankurti ar atsaldētajām smadzenēm.
Interesanti, cik zemu ir jānokrīt cilvēka pašvērtībai, lai viņš būtu gatavs atteikties no jebkura – jebkura! – apliecinājuma, kas viņu saista ar konkrētu tautu. Acīmredzot sorosiskais nāciju izlīdzināšanas tanks ir tik smagi pārgājis pār cilvēkiem, ka vienam otram būs kauns, ja kāds uzzinās par viņa piederību konkrētai nācijai. Jūs, kas nobalsojāt pret tautības ierakstu pasē, kas jūs esat? Bezvārda hotdogi un standartizēti čīzburgeri? Kur jūsu lepnums, ka piederat savai tautai? Bet varbūt vairs nepiederat? Tad esiet tik laipni un nemēģiniet cēli runāt par Latviju, par tās sāpēm un skaistumu, par svētkiem un nedienām, par aizbraucējiem, kas, asaras rīdami, pamet dzimteni, par latviešu valodu, zaļo zemi un sarkanbaltsarkano liesmu pret mūsu debesīm. Drīz taču valsts svētki, tad jums būs ļauts līdz nelabumam saldkaisli izrunāties. Labāk gan esiet godīgi – aizverieties.
Viss sākas no sīkumiem. It kā sīkumiem. Nerakstīsim pasē, ka esam latvieši. Tas taču nieks – tie daži burti. Pēc tam atteiksimies no visa pārējā, kas saistās ar latvietību. Dižais latvietis Krišjānis Valdemārs savā 30. dzimšanas dienā, Tērbatas universitātes students būdams, pie savas istabiņas durvīm piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu «Latvietis». Viņš nebaidījās, un viņam nebija kauns. Mūsu valsts parlaments, mūsu nedižie priekšstāvji nobalso par kaunēšanos no savas tautības. Tādi čīzburgeri, kas runā latviski. Pagaidām.
Kaut gan NA deputāti ierosināja brīvu izvēli – rakstīt vai nerakstīt pasē savu tautību –, pārējie «mazākumtautību aizstāvji» arī šoreiz izdomāja, ka «tie daži burtiņi» pasē neko nedošot, sak, tad jau būtu jāraksta, kāds ir ģimenes stāvoklis, bērnu skaits un izglītība. «Pase nav piezīmju grāmatiņa, kur cilvēks ieraksta, ka viņš ir latvietis,» debatēs visgudri izmeta Andrejs Judins (Vienotība). Protams, nav. Bet pase ir viens no cilvēka identifikācijas elementiem, un tautības ieraksts tajā, manuprāt, ir neatņemama šīs identifikācijas sastāvdaļa. Taču deputātu vairākums lēma, ka «nafig mums tāds ieraksts», un tagad, saņemot jauno pasi, neviens vairs nevarēs lepoties ar konkrētu burtu salikumu, kas norādīs uz to, kas mēs katrs esam – latvieši, krievi, ebreji, poļi, lietuvieši...
Viss viens, mums jākļūst par izlīdzinātiem, novienādotiem un izšķīdinātiem indivīdiem, mankurtiem bez nacionālās atmiņas, jo uz to pusi jau virzās līdz kosmopolītiskam šķebīgumam izdreijāto politisko partiju nožēlojamie kuģi. Kādu laiciņu Vienotības spice vēl mēģināja spēlēt nacionālo pašapziņu, taču šī spēle izrādījās par grūtu un par neērtu (paklausīga iztapība Eiropas Savienības birokrātiem neparedz nacionālus izlēcienus!), savukārt Reformu partijai nacionālās apziņas noliegums ir, kā mēdz teikt, šūpulī ielikts: jau sākotnēji šie partijnieki klaigāja, ka «visi ir mūsējie», nav svarīgi, kādu ideoloģiju šie «mūsējie» sēj, un no «mūsējiem» mūs tikai tanku kaujas var šķirt, galvenais – ievērot «sarkanās līnijas». Mazliet tā kā izbrīna Saskaņas centra vienotais balsojums pret tautības ierakstu pasē: kuram krievam gan negribētos padižoties ar to, ka viņš ir krievs? Bet laikam jau krievvalodīgums ir pārspējis krieviskumu, un arī krievi sāk pakļauties Eiropas lienošajam spiedienam, kas paģēr visa nacionālā, visa individuāli atšķirīgā noliegumu. Nevajag mums tautības, mēs esam pasaules pilsoņi!
Lai vieglāk būtu noliegt jebko, kas saistās ar kāda indivīda, nedod, dies, atšķirībām, Vienotībai, RP un pārējiem internacionālisma sludinātājiem vajag ierosināt no pasēm izņemt ārā arī dzimuma atzīmes (lai izvairītos no dzimumu segregācijas), vajag svītrot valsts piederību, dzimšanas laiku un vietu, kā arī atteikties no fotogrāfijām – nav labi, ka viens cilvēks smukumā pārspēj kādu citu. Tas nav taisnīgi. Un, kā teiktu biedrs Judins, pase nav nekāda piezīmju grāmatiņa, kur sabāzt visas šīs diskriminējošās muļķības. Atstāsim tikai personas kodu. Pēcāk atteiksimies no valsts karoga, himnas un ģerboņa. No kartes izsvītrosim vārdu «Latvija». Lai ir vienkārši teritorija Nr. 17. Vai vienkārši – Teritorija. Nesarežģīsim lietas, biedri mankurti ar atsaldētajām smadzenēm.
Interesanti, cik zemu ir jānokrīt cilvēka pašvērtībai, lai viņš būtu gatavs atteikties no jebkura – jebkura! – apliecinājuma, kas viņu saista ar konkrētu tautu. Acīmredzot sorosiskais nāciju izlīdzināšanas tanks ir tik smagi pārgājis pār cilvēkiem, ka vienam otram būs kauns, ja kāds uzzinās par viņa piederību konkrētai nācijai. Jūs, kas nobalsojāt pret tautības ierakstu pasē, kas jūs esat? Bezvārda hotdogi un standartizēti čīzburgeri? Kur jūsu lepnums, ka piederat savai tautai? Bet varbūt vairs nepiederat? Tad esiet tik laipni un nemēģiniet cēli runāt par Latviju, par tās sāpēm un skaistumu, par svētkiem un nedienām, par aizbraucējiem, kas, asaras rīdami, pamet dzimteni, par latviešu valodu, zaļo zemi un sarkanbaltsarkano liesmu pret mūsu debesīm. Drīz taču valsts svētki, tad jums būs ļauts līdz nelabumam saldkaisli izrunāties. Labāk gan esiet godīgi – aizverieties.
Viss sākas no sīkumiem. It kā sīkumiem. Nerakstīsim pasē, ka esam latvieši. Tas taču nieks – tie daži burti. Pēc tam atteiksimies no visa pārējā, kas saistās ar latvietību. Dižais latvietis Krišjānis Valdemārs savā 30. dzimšanas dienā, Tērbatas universitātes students būdams, pie savas istabiņas durvīm piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu «Latvietis». Viņš nebaidījās, un viņam nebija kauns. Mūsu valsts parlaments, mūsu nedižie priekšstāvji nobalso par kaunēšanos no savas tautības. Tādi čīzburgeri, kas runā latviski. Pagaidām.
