Ukrainas notikumos ir pārāk daudz dīvainību un neskaidrību, lai to izskatītu no ierasta viedokļa. Piemēram, tāds fakts, ka Eiropas Savienībai (aktīva Maidana piekritēja) revolūcija Ukrainā ir ārkārtīgi neizdevīga. Ukrainas ekonomika arī Janukoviča laikā nebija tajā labākajā kārtībā: faktiski tika īstenota primitīva stratēģija – aizņemamies naudu un to noēdam. Līdz ar to imports visu laiku pieauga, Ukrainas kārtējo operāciju rēķina deficīts 2013. gadā bija 9% no IKP. Protams, tas viss tika kompensēts, pieaugot ārējam parādam, kas galu galā sasniedza 60 miljardus dolāru, ņemot vērā privāto sektoru – 160 miljardus. Kamēr naudu var aizņemties, viss it kā ir kārtībā, taču drīzumā šī vieglā dzīvošana var beigties. Janukoviča ārējās ekonomikas politikai bija viens mērķis – kur lai aizņemas naudu? Turklāt jāsaka, ka Janukovičs nekad nav bijis uz Krieviju pārāk orientēts politiķis un slauca kā Eiropas Savienību, tā arī Krieviju. Turklāt lielāks uzsvars tika likts uz ES un ASV, jo Janukovičs tur cerēja iegūt vairāk naudas. Tomēr, Janukovičam pilnīgi negaidot, ES naudu neiedeva, precīzāk, apsolīja pārāk maz. Līdz ar to Janukovičam nekas cits neatlika, kā ņemt naudu no Krievijas, jo Ukrainas ekonomika nevar pastāvēt bez kredītiem. Var teikt, ka ES pati paskubināja Janukoviču uz Krievijas apskāvieniem. Šobrīd Ukrainas ekonomika ir sagrauta, turklāt pie varas nākusī jaunā komanda zags vēl vairāk nekā Janukovičs, jo viņu ir daudz un visi ir badā.
Jau savā pirmajā darba dienā Jaceņuks paziņoja, ka Ukrainas kase ir tukša un naudas nav. Jaunā komanda uzreiz pieprasīja no rietumiem 35 miljardus dolāru, un tas ir tikai sākums. Vairums analītiķu atzīst – jau tagad Ukrainai ir bankrots un tās ekonomika mēģina noturēt līdzsvaru virs aizas. No ekonomiskā viedokļa, ES būtu daudz lētāk nopirkt Janukoviču (turklāt viņš pats nemaz nebija tam pretim), nekā vispirms sagraut Ukrainas ekonomiku, lai pēc tam to glābtu. Tomēr ES izvēlējās (vai kāds lika izvēlēties) sev ļoti neizdevīgu variantu, lai gan arī Eiropā šobrīd nav tā labākā situācija ar naudu.
Lūk, mans skatījums uz notikumiem. Pēdējo gadu finanšu pasaulē visu laiku virmoja baumas par gaidāmo otro krīzes vilni. Kā krīzes otrā viļņa iemesls tika minētas augstās naftas cenas. Shēma visnotaļ vienkārša. ASV bombardē Sīriju. Irāna sāk aizstāvēt Sīriju. ASV un Izraēla bombardē Irānu. Irāna nosprosto Ormuzas jūras šaurumu un naftas cenas kļūst astronomiskas. Eiropas Savienības ekonomika, kas patlaban ir novājināta un ir ļoti energoatkarīga, neiztur augstās naftas cenas un sabrūk. 2013. gada septembra sākumā visi jau gaidīja – Obama tūlīt pielauzīs kongresu vai pats dos pavēli sākt Sīrijas bombardēšanu. Tomēr pašā pēdējā brīdī Obama mainīja savas domas. Bombardēšana tika atcelta, no Irānas uzreiz noņēma visas sankcijas. Protams, savu lomu nospēlēja Krievijas pozīcija, taču ne tā, kā to pasniedz. Ne jau Krievija uzvarēja Ameriku, bet pati Amerika atļāva Krievijai sevi uzvarēt. Un maksāt par šo uzvaru Krievijai vajadzēs ļoti dārgi. Jāsaka, ka Sīrijas bombardēšana īstermiņā būtu izdevīga tikai Krievijai. No augstajām naftas cenām Krievija kā eksportētāja būtu tikai nopelnījusi. Iespējams, pasaules elite uzskatīja, ka tāda Krievijas pastiprināšana būtu lieka, tādēļ tika izvēlēts rezerves variants.
Savukārt Ukrainas revolūcijas galvenais mērķis ir Krievijas gāzesvads un no tā izrietošās ekonomiskās sankcijas. Pērn gāzes patēriņa apjoms Eiropā bija 541 miljards kubikmetru, importēja 253 miljardus kubikmetru. Turklāt Gazprom piegādes uz Eiropu (Turciju ieskaitot) pagājušajā gadā sasniedza 161,1 miljardu m3, proti, Gazprom daļa Eiropas gāzes tirgū pieaugusi līdz 29,9%, bet lielākā daļa piegāžu joprojām tiek veiktas caur Ukrainas teritoriju. Ja Ukraina pēkšņi slēgs gāzesvadu, tad kompensēt vairāk nekā 80 miljardus kubikmetru gāzes nebūs iespējams. Ņemot vērā piegādes ģeogrāfisko sadalījumu, vispirms jau cietīs Itālija, Turcija, Francija, Čehija, Slovākija un Austrija. Aizdomīgi, ka jau decembrī, vēl pirms Maidana notikumiem, naftas cenas pēkšņi atkal sāka augt.
Turklāt milzīgus zaudējumus Eiropas ekonomikai nesīs iespējamās sankcijas pret Krieviju. Kopējais preču apgrozījums starp Krieviju un ES 2013. gadā pārsniedzis 410 miljardus dolāru. Krievija tagad Eiropai ir milzīgs noieta tirgus, tādēļ ekonomiskās sankcijas būs vienkārši pašnāvība Eiropas Savienībai. Krievija arī ir ļoti atkarīga no rietumiem.
Veicot pat vispieticīgākos aprēķinus, Krievijas un ES kopējie zaudējumi, ja turpināsies konflikts ap Ukrainu, var veidot no 300 līdz 800 miljardiem dolāru gadā. Uzņēmēji, protams, iestājas pret sankcijām, taču politiķiem diemžēl ir pavisam citi padomnieki. Malā nepaliks arī Latvija. Jau tagad Latvijas uzņēmēji jūt zaudējumus, pagaidām gan nelielus. Ja tiks ieviestas sankcijas pret Krieviju, tad zaudējumi strauji pieaugs, jo 2012. gadā Latvijas preču apgrozījums ar Krieviju bija 2,3 miljardi eiro. Turklāt Latvijas tranzīts arī ir ļoti stipri atkarīgs no Krievijas – 77% pa Latviju transportējamo dzelzceļa kravu ir no Krievijas. Latvijas ekonomikas zaudējumi var būt no 500 miljoniem līdz 1,5 miljardam eiro. Sankcijas pret Krieviju var izraisīt arī krīzi Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, kurā pārsvarā dominē Krievijas investori. Var izcelties krīze, kas mēroga ziņā būtu pielīdzināma 2008. gada krīzei. Palīdzību no ES gaidīt nevajadzēs – tieši otrādi daļa Eiropas fondu naudas varētu pat nogriezt. Turklāt vienkāršajiem Latvijas iedzīvotājiem tiek arī augstākas benzīna, gāzes un elektroenerģijas cenas.
Toties ieguvējos būs ASV ekonomika, kas šoreiz no krīzes izies ar vismazākajiem zaudējumiem un var pat nopelnīt – Amerika nepieciešamības gadījumā jau sola Eiropai sašķidrinātās gāzes piegādi.
