Valdība atbalstījusi pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Zinot spēku sadalījumu Saeimā, parlamentā šie grozījumi noteikti tiks arī pieņemti. Šo ziņu varēja gaidīt – jau rudenī valdošā koalīcija draudēja pārskatīt pensionēšanās vecumu.
Nepopulārus lēmumus mūsu valdība parasti izpilda. Iespējams, tieši tādēļ sabiedrisko organizāciju reakcija bija diezgan kūtra. Šķiet, sabiedrība jau ir samierinājusies ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Tāpēc, lai gan opozīcija iebilda pret lēmumu, tomēr piekrita – pensionēšanās vecums ir jāpaaugstina, tikai nevajadzētu to sasteigt. Un vislabāk to visu atlikt uz vēlāku laiku, jo pagaidām neesam tam gatavi.
Mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija – arī plāno palielināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Gandrīz visas Eiropas Savienības valstis saskārušās ar nepieciešamību paaugstināt pensionēšanās vecumu, pat stabilo Franciju ieskaitot. Iemesls – globālās ekonomiskās krīzes sekas. Kā mūs biedē politiķi, citas izejas Latvijai vienkārši nav – ja nepaaugstināsim pensionēšanās vecumu, tad vajadzēs samazināt pašas pensijas, jo naudas sociālajā budžetā nav un nākotnē tās būs vēl mazāk. Ja salīdzina pensionēšanās vecumu dažādās valstīs, tad situācija tik patīkama nemaz nav.
Visaugstākais pensionēšanas vecums pasaulē ir Norvēģijā – vīrieši un sievietes pensijā dodas 67 gadu vecumā; te arī vidēji Eiropas Savienībā rodas tie bēdīgi slavenie 65 gadi. Visātrāk pensijas dzīvi var sākt baudīt Baltkrievijas un Ukrainas iedzīvotāji – vīrieši 60 gadu vecumā, bet sievietes 55 gados. Nav grūti nojaust – tās ir padomju sistēmas paliekas.
Taču tagad jau arī Ukrainā sākuši aktīvi diskutēt par pensijas vecuma paaugstināšanu. Viens no galvenajiem argumentiem par labu pensionēšanās vecuma paaugstināšanai ir demogrāfiskā krīze. Dzimstība samazinās, iedzīvotāji noveco, tādēļ nav, kam uzturēt pensionārus. Taču, sīkāk izanalizējot problēmu, izrādās, ka tas tā nav. Vācija bija viena no pirmajām, kas saskārās ar iedzīvotāju novecošanas problēmu.
Vācieši, no vienas puses, paaugstināja pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, bet, no otras puses, – atvēra robežas migrantiem. Un kas tad gala rezultātā iznāca? Vāciju tik un tā uzskata par pensionāru valsti – 25% valsts iedzīvotāju ir pensionāri. Atbraukušie migranti nevēlējās strādāt, tie sāka izmantot vāciešu lielos pabalstus. Rezultātā iznāk, ka vācieši joprojām turpina uzturēt savus pensionārus un vēl arī visus iebraucējus. Proti, slodze vācu budžetam ir pieaugusi, taču visdīvainākais ir tas, ka Vācijas ekonomika šo slodzi mierīgi iztur.
Kā? No rūpnieciskās attīstības viedokļa Vācija ir visattīstītākā valsts Eiropā, tāpēc tā ir spējīga nodrošināt visus ar nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem. Bez tam pensionēšanās vecums ir jāskata kopā ar vidējo dzīves ilgumu. Jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo vairāk var palielināt pensionēšanās vecumu. Izrādās, ka Latvijā ir viens no zemākajiem mūža ilguma rādītājiem – 72,15 gadi. Esam 121. vietā pasaulē. Turklāt vīriešu mūža garums ir tikai 68 gadi, kas nozīmē, ka viņiem nav lemts ilgi baudīt pensijas gadus, turklāt citi vispār nemaz nenodzīvo līdz tai.
Tikmēr Japānā ir viens no augstākajiem mūža ilguma rādītājiem – 82,12 gadi. Savukārt pensijā japāņi dodas 62 gadu vecumā. Arī Japānā pastāv iespēja pensionēties priekšlaicīgi – 60 gadu vecumā. Un kāpēc japāņi atrod naudu saviem pensionāriem? Atbilde tā pati – Japāna ražo milzīgu daudzumu preču ar augstu pievienoto vērtību.
Tagad atgriezīsimies pie Latvijas. Līdz šim problēmu ar pensiju sistēmu nebija, pat otrādi – 2008. gadā sociālajā budžetā bija izveidojies proficīts (uzkrājums) gandrīz 700 miljonu latu apmērā. Problēmas ar pensiju izmaksu Latvijā sākās 2009. gadā, kad iestājās ekonomiskā krīze.
Gada laikā Latvijas ekonomika zaudēja 200 000 darbavietu. Proti, strādājošo skaits strauji saruka, bet pensionāru skaits – ne. Tāpēc arī naudas pensijai sāka trūkt. Un nākamos trīs gadus strādājošo skaits praktiski nemainījās. Mūsu valdība izvēlējusies diezgan oriģinālu paņēmienu, kā risināt pensiju problēmu, – tā vietā, lai stimulētu jaunu darbavietu izveidi, mūsu ministri vienkārši samazina pensionāru skaitu. Nav pensionāru, nevajag maksāt pensijas, nav problēmu.
Bet, ja runā par pensijas vecuma paaugstināšanu, tad visu laiku aizbildinās ar pasakām par demogrāfisko krīzi. Vai apgalvojumi, ka Latvijā nav, kam uzturēt pensionārus, kad valstī tikai pēc oficiāliem datiem ir 132 tūkstoši bezdarbnieku (un cik vēl aizbraukuši uz ārzemēm strādāt), nešķiet absurdi? Dodiet šiem cilvēkiem darbu – viņi arī uzturēs pensionārus. Ja analizētu mūsu ekonomikas struktūru, izrādītos, ka ražošanas sektorā labākajā gadījumā strādā 250 tūkstošu cilvēku.
Lūk, viņi arī patiesībā uztur visus Latvijas iedzīvotājus. Problēma nav saistīta ar to, ka pie mums nav, kam uzturēt pensionārus, bet ar to, ka pie mums nav, kur strādāt, tāpēc nav, no kā uzturēt pensionārus (mēs neko neražojam). Tādēļ jo īpaši ciniski izskan paziņojums, ka pensionēšanās vecums ir jānosaka atkarībā no bērnu skaita ģimenē. Jo vairāk bērnu, jo ātrāk vecāki varēs aiziet pensijā. Bet kur šie bērni strādās? Varētu domāt, ka šos bērnus gaida darba vietas ar lielām algām. Kā liecina Eirostata dati, jauniešu bezdarbs Latvijā 2010. gadā bija 34,5% – tas ir otrs rādītājs Eiropas Savienībā, vēl sliktāk ir tikai Spānijā.
Kā jaunieši varēs nopelnīt vecākiem pensijai, ja valstī vienkārši nav darba? Arvien biežāk rodas absurda situācija – vecāki spiesti uzturēt pieaugušus bērnus, jo tie nevar atrast darbu. Citās ģimenēs galvenais ienākumu avots ir vecmāmiņu un vectētiņu pensijas. Proti, nevis mazbērni uztur pensionārus, bet pensionāri – mazbērnus. Un tagad, tā vietā, lai atklātu jaunas fabrikas un rūpnīcas, veidotu jaunas darba vietas, valdība vienkārši paaugstina pensionēšanās vecumu.
Kāds mums būs labums no tādas politikas? Tikai un vienīgi bezdarbs. Tā vietā, lai mums būtu pensionāri, mums būs bezdarbnieki. Jo, ja reiz jauni cilvēki nevar atrast darbu, kas tad ņems darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus. Savukārt sociālā budžeta deficītam būs tendence samazināties.
Mūsu kaimiņi – Lietuva un Igaunija – arī plāno palielināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Gandrīz visas Eiropas Savienības valstis saskārušās ar nepieciešamību paaugstināt pensionēšanās vecumu, pat stabilo Franciju ieskaitot. Iemesls – globālās ekonomiskās krīzes sekas. Kā mūs biedē politiķi, citas izejas Latvijai vienkārši nav – ja nepaaugstināsim pensionēšanās vecumu, tad vajadzēs samazināt pašas pensijas, jo naudas sociālajā budžetā nav un nākotnē tās būs vēl mazāk. Ja salīdzina pensionēšanās vecumu dažādās valstīs, tad situācija tik patīkama nemaz nav.
Visaugstākais pensionēšanas vecums pasaulē ir Norvēģijā – vīrieši un sievietes pensijā dodas 67 gadu vecumā; te arī vidēji Eiropas Savienībā rodas tie bēdīgi slavenie 65 gadi. Visātrāk pensijas dzīvi var sākt baudīt Baltkrievijas un Ukrainas iedzīvotāji – vīrieši 60 gadu vecumā, bet sievietes 55 gados. Nav grūti nojaust – tās ir padomju sistēmas paliekas.
Taču tagad jau arī Ukrainā sākuši aktīvi diskutēt par pensijas vecuma paaugstināšanu. Viens no galvenajiem argumentiem par labu pensionēšanās vecuma paaugstināšanai ir demogrāfiskā krīze. Dzimstība samazinās, iedzīvotāji noveco, tādēļ nav, kam uzturēt pensionārus. Taču, sīkāk izanalizējot problēmu, izrādās, ka tas tā nav. Vācija bija viena no pirmajām, kas saskārās ar iedzīvotāju novecošanas problēmu.
Vācieši, no vienas puses, paaugstināja pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, bet, no otras puses, – atvēra robežas migrantiem. Un kas tad gala rezultātā iznāca? Vāciju tik un tā uzskata par pensionāru valsti – 25% valsts iedzīvotāju ir pensionāri. Atbraukušie migranti nevēlējās strādāt, tie sāka izmantot vāciešu lielos pabalstus. Rezultātā iznāk, ka vācieši joprojām turpina uzturēt savus pensionārus un vēl arī visus iebraucējus. Proti, slodze vācu budžetam ir pieaugusi, taču visdīvainākais ir tas, ka Vācijas ekonomika šo slodzi mierīgi iztur.
Kā? No rūpnieciskās attīstības viedokļa Vācija ir visattīstītākā valsts Eiropā, tāpēc tā ir spējīga nodrošināt visus ar nepieciešamajām precēm un pakalpojumiem. Bez tam pensionēšanās vecums ir jāskata kopā ar vidējo dzīves ilgumu. Jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo vairāk var palielināt pensionēšanās vecumu. Izrādās, ka Latvijā ir viens no zemākajiem mūža ilguma rādītājiem – 72,15 gadi. Esam 121. vietā pasaulē. Turklāt vīriešu mūža garums ir tikai 68 gadi, kas nozīmē, ka viņiem nav lemts ilgi baudīt pensijas gadus, turklāt citi vispār nemaz nenodzīvo līdz tai.
Tikmēr Japānā ir viens no augstākajiem mūža ilguma rādītājiem – 82,12 gadi. Savukārt pensijā japāņi dodas 62 gadu vecumā. Arī Japānā pastāv iespēja pensionēties priekšlaicīgi – 60 gadu vecumā. Un kāpēc japāņi atrod naudu saviem pensionāriem? Atbilde tā pati – Japāna ražo milzīgu daudzumu preču ar augstu pievienoto vērtību.
Tagad atgriezīsimies pie Latvijas. Līdz šim problēmu ar pensiju sistēmu nebija, pat otrādi – 2008. gadā sociālajā budžetā bija izveidojies proficīts (uzkrājums) gandrīz 700 miljonu latu apmērā. Problēmas ar pensiju izmaksu Latvijā sākās 2009. gadā, kad iestājās ekonomiskā krīze.
Gada laikā Latvijas ekonomika zaudēja 200 000 darbavietu. Proti, strādājošo skaits strauji saruka, bet pensionāru skaits – ne. Tāpēc arī naudas pensijai sāka trūkt. Un nākamos trīs gadus strādājošo skaits praktiski nemainījās. Mūsu valdība izvēlējusies diezgan oriģinālu paņēmienu, kā risināt pensiju problēmu, – tā vietā, lai stimulētu jaunu darbavietu izveidi, mūsu ministri vienkārši samazina pensionāru skaitu. Nav pensionāru, nevajag maksāt pensijas, nav problēmu.
Bet, ja runā par pensijas vecuma paaugstināšanu, tad visu laiku aizbildinās ar pasakām par demogrāfisko krīzi. Vai apgalvojumi, ka Latvijā nav, kam uzturēt pensionārus, kad valstī tikai pēc oficiāliem datiem ir 132 tūkstoši bezdarbnieku (un cik vēl aizbraukuši uz ārzemēm strādāt), nešķiet absurdi? Dodiet šiem cilvēkiem darbu – viņi arī uzturēs pensionārus. Ja analizētu mūsu ekonomikas struktūru, izrādītos, ka ražošanas sektorā labākajā gadījumā strādā 250 tūkstošu cilvēku.
Lūk, viņi arī patiesībā uztur visus Latvijas iedzīvotājus. Problēma nav saistīta ar to, ka pie mums nav, kam uzturēt pensionārus, bet ar to, ka pie mums nav, kur strādāt, tāpēc nav, no kā uzturēt pensionārus (mēs neko neražojam). Tādēļ jo īpaši ciniski izskan paziņojums, ka pensionēšanās vecums ir jānosaka atkarībā no bērnu skaita ģimenē. Jo vairāk bērnu, jo ātrāk vecāki varēs aiziet pensijā. Bet kur šie bērni strādās? Varētu domāt, ka šos bērnus gaida darba vietas ar lielām algām. Kā liecina Eirostata dati, jauniešu bezdarbs Latvijā 2010. gadā bija 34,5% – tas ir otrs rādītājs Eiropas Savienībā, vēl sliktāk ir tikai Spānijā.
Kā jaunieši varēs nopelnīt vecākiem pensijai, ja valstī vienkārši nav darba? Arvien biežāk rodas absurda situācija – vecāki spiesti uzturēt pieaugušus bērnus, jo tie nevar atrast darbu. Citās ģimenēs galvenais ienākumu avots ir vecmāmiņu un vectētiņu pensijas. Proti, nevis mazbērni uztur pensionārus, bet pensionāri – mazbērnus. Un tagad, tā vietā, lai atklātu jaunas fabrikas un rūpnīcas, veidotu jaunas darba vietas, valdība vienkārši paaugstina pensionēšanās vecumu.
Kāds mums būs labums no tādas politikas? Tikai un vienīgi bezdarbs. Tā vietā, lai mums būtu pensionāri, mums būs bezdarbnieki. Jo, ja reiz jauni cilvēki nevar atrast darbu, kas tad ņems darbā pirmspensijas vecuma cilvēkus. Savukārt sociālā budžeta deficītam būs tendence samazināties.
Viss ir slikti, bet kaut kā uz priekšu ejam :)