Vēl pirms dažiem gadiem Eiropas Savienība dzīvoja ar optimismu, būvējot rožainus nākotnes plānus. Šobrīd situācija kardināli izmainījusies.Finansiālās problēmas cita pēc citas satricina ES, kredītreitings samazināts veselai virknei Eiropas valstu un vairs tikai slinkais nerunā par eirozonas sabrukumu. Rodas jautājums – kāda nākotne sagaida eiro? Virkne vadošo ekonomistu iesnieguši ES vadībai pieteikumus, pieprasot rīkoties nopietnāk, lai glābtu Eiropas Savienību. Eiro tagad kā vēl nekad ir pietuvināts kraham. Godīgi atzīšos, sākumā man arī šķita, ka bezcerīgo parādu nastas dēļ Eiropas Savienība drīz vien sabruks, bet eiro kā valūta vienkārši izzudīs. Tomēr pēdējā laika notikumi pavērsuši Eiropas Savienības likteni jaunā gaismā, liekot pārskatīt prognozes.Lai cik dīvaini tas skanētu, tomēr no ES sabrukuma Latvija tikai iegūtu. Lielākā daļa Latvijas starptautiskā parāda nominēta eiro valūtā. Proti, ja izzudīs eiro, izzudīs arī Latvijas parāds vai būtiski zaudēs vērtību. To pašu var teikt arī par Latvijas iedzīvotājiem – vairāk nekā 80% visu kredītu tika izsniegti eiro valūtā. Tādēļ ES bankrots ļautu būtiski atvieglot kredītu nastu kā valstij, tā arī iedzīvotājiem.Taču ne jau tādēļ Latvijai izsniedza kredītus, lai pēc tam tos norakstītu. Te nav viss tik vienkārši. 

Versija, ka tagad mēs it kā vērojam cīņu par pasaules kundzību un, bankrotējot ES, Amerika vēlas pastiprināt savu ietekmi pasaulē (vienlaikus atbalstīt arī dolāru), lai arī skan ticami, galu galā tomēr atkrīt. Ja tā vērīgāk papēta, tad spēcīgas pretrunas starp Eiropu un Ameriku nav pamanāmas. ASV un ES līderi jau sen strādā kopīgi.Gan Sarkozī, gan Merkele, gan Berluskoni acīm redzami ir proamerikāņu pozīcijās. Īpaši spilgti tas izpaudās Lībijas kara laikā, kad Lībijas bombardēšana tika īstenota, pārsvarā izmantojot Eiropas valstu spēkus, kā arī pēc Vašingtonas norādēm. Visas runas par patriotismu un nacionālo interešu aizstāvību ir tikai pasakas vietējiem vēlētājiem pirms vēlēšanām.Gan Amerikas, gan Eiropas politiķi strādā uz vienu un to pašu cilvēku grupu, kuru nosacīti var dēvēt par pasaules valdību. Viņiem ir kopēji saimnieki, tādēļ kādi tur var būt konflikti. Kādas tad ir šo cilvēku ieceres attiecībā uz Eiropas Savienību? 

Pasākumiem, kas līdz šim tika īstenoti Eiropas Savienības glābšanai, ir tikai kosmētisks raksturs un sniedz īstermiņa efektu. Tas ir tas pats, kas mēģināt salabot noplīsušu aizsprostu, aizlāpot caurumus. Aizlāpīja vienu caurumu, uzradās cits. Aizlāpīja jaunu – vecais caurums atkal izplīsis. Turklāt ar katru reizi caurumu aizsprostā kļūst arvien vairāk, bet ūdens pa tiem šļācās arvien spēcīgāk. Tāpēc finansistu grupa kopā ar Džordžu Sorosu (!) arī nāca klajā ar ierosinājumu – nepieciešamas kardinālas Eiropas Savienības reformas.Konkrētus piedāvājumus viņi nesniedza (tas jau būtu par daudz un skandāls), taču, uz kuru pusi viņi virza, ir saprotams. Septembrī Eiropas Komisijas prezidents Žozē Barrozu piedāvāja ieviest vienotas Eiropas obligācijas, lai glābtu ES. Pagaidām katra eirozonas valsts izlaiž savas obligācijas, katrai valstij ir savs parāds. Reformas gadījumā tiek piedāvāts apvienot visas obligācijas vienā katlā un izlaist vienotas obligācijas visas eirozonas vārdā.Runa ir par vienota parāda telpas izveidošanu. Šī ideja uzreiz guva lielu atsaucību no Francijas, Vācijas un Itālijas – galveno eirozonas valstu – vadītājiem. Viņi uzreiz metās pārliecināt parlamentus atbalstīt vienotu obligāciju ieviešanu. Pat Romas pāvests aicināja veidot vienotu Eiropas valsti. Pēc eirozonas līderu domām, tas ir vienīgais veids, kā saglābt ES un eiro.Vienotas obligācijas palīdz izlīdzināt valstu kredītreitingus (grieķu obligācijām šobrīd ir viszemākais reitings un tās neviens nevēlas pirkt) un vienmērīgi sadalīt parādnastu pa visu eirozonu.Rezultātā radīsies stabils finanšu instruments, kas ļaus finansēt ES parādus par zemām procentu likmēm. Tomēr piedāvātajam modelim ir arī vesela virkne trūkumu, par kuriem politiķi izvēlas nerunāt. Obligāciju ieviešana būtiski ierobežos eirozonas dalībvalstu neatkarību. Valsts vairs nevarēs patstāvīgi finansēt sava budžeta deficītu – tai būs jāvēršas pie centra ar lūgumu piešķirt naudu. Pēc vienoto obligāciju ieviešanas vajadzēs ieviest vienotu ES budžetu.

Obligācijas pēc būtības ir nodrošinātas ar budžeta ienākumiem, bet, ja reiz obligācijas ir vienotas, tad arī budžetam ir jābūt vienotam. Tādējādi nacionālie budžeti faktiski tiks likvidēti, bet visi nodokļu ienākumi pārskaitīti uz Briseli, bet tur jau izlems – kam un cik lielu naudu piešķirt no kopējā budžeta.Tas novedīs pie tā, ka arī eirozonas dalībnieku izdevumi tiks noteikti centralizētā līmenī. Kā apgalvo vienoto obligāciju ieviešanas piekritēji, tas ļaus beidzot noteikt fiskālo disciplīnu eirozonā. Tagad valstis parādnieces tiek vainotas, ka tās dzīvo pārāk izšķērdīgi.Grieķiju jau sen aicina samazināt valsts izdevumus, taču grieķi tikai bārsta solījumus, bet reāli dzīvē nesteidz to darīt. Kamēr Grieķijai ir savs neatkarīgais budžets, tai tomēr ir iespēja patstāvīgi apstiprināt savus izdevumus – to ietekmēt būs sarežģīti. Savukārt, ja parādīsies vienotais ES budžets, tad var samazināt izdevumus kā tīk – piemēram, piešķirs Grieķijai konkrētu summu, un viss. Streikojiet, cik tīk, – vairāk naudas tik un tā nedabūsiet. Vienotu obligāciju ieviešana faktiski nozīmē jaunas valsts izveidi – Eiropas Savienotās Valstis (ESV). Visas eirozonas nacionālās valstis pilnībā zaudēs savu neatkarību un nolaidīsies līdz pašvaldību līmenim (vai pat zemāk). Turklāt ESV ne visas valstis pašvaldības pastāvēs uz vienlīdzīgiem principiem.No Nīderlandes saņemts priekšlikums izveidot atsevišķu eirokomisāra amatu – parādvalstu administrators. Krīzes skartajās valstīs ir jāievieš tieša ES komisāra vadība un jānodod Eiropas Komisijas paspārnē, kas paņems savās rokās lēmumu par to budžetu veidošanu. Turklāt komisārs varēs iejaukties konkrētās valsts valdības darbā, līdzīgi kā to dara tiesas ieceltie bankrotējušo uzņēmumu administratori.Savukārt valstīm, kas būs īpaši nogrēkojušās, tiks izvirzītas dažādas sankcijas – balsstiesību atņemšana ES un ierobežota piekļuve Eiropas fondiem. ES būs pavisam cita funkcija – parādu piedzīšana. Diktatūra būs vēl nopietnāka nekā PSRS.Tagad, domāju, ir saprotams, kāpēc mūsu politiķi tik ļoti vēlas ieviest eiro. No ekonomiskā viedokļa, argumentu par eiro ieviešanas labumu nav. Eirozona iegrimusi parādu krīzē un naudu vairs nedos. Grieķija ir eirozonā – vai tāpēc tai ir vieglāk? Budžeta izdevumus Grieķijā piegriež, arī nodokļus paaugstina – tāpat kā Latvijā. Turklāt arvien biežāk izskan runas, ka Grieķija nav spējīga patstāvīgi vadīt savu ekonomiku, tās teritorija (piemēram, salas) ir jāpārdod par parādiem un jāievieš tur tiešā Eiropas Komisijas vadība.Tieši to arī grib panākt Latvijas politiķi, kas jau sen ir pārvērtušies par ārzemju marionetēm. Viņu mērķis – nodot Latviju tiešā kreditoru pārziņā. Parādu Latvijai ir vairāk nekā saprašanas, tāds nieks vien atlicis. Protams, Eiropas Savienoto Valstu izveides ideja izraisīja protestu vilni visā ES, taču process jau ir palaists. Krīzes otrais vilnis jau nākamgad nostādīs ES uz bankrota robežas, bet Eiropas valstis – izvēles priekšā – vai nu vienota valsts, vai ekonomikas kolapss. Un izvēles pēc būtības nebūs – darīs tā, kā sacīs. Latvijai neatkarību atņems arī bez eiro ieviešanas – mūsu politiķi atradīs veidu, kā to izdarīt.