Īrijai un Grieķijai pat tiek piedāvāts pamācīties no Latvijas, kā pareizi ciešāk savilkt jostu. Pēc Latvijas Bankas ekonomistu domām, Latvijas ekonomikas panākumu recepte slēpjas iekšējās devalvācijas politikā, ko arī nepārtraukti dzirdam – iekšējās devalvācijas politika sevi ir attaisnojusi, tāpēc jāturpina iesāktais kurss.

Ko nozīmē iekšējās devalvācijas politika? Lai atjaunotu ekonomisko izaugsmi un tās attīstību, ir jāveicina eksports: jāražo daudz vairāk preču un jāpārdod tās ārzemēs. Diemžēl iepriekšējo gadu pieredze liecina, ka pieprasījums pēc Latvijas precēm nav bijis pietiekami liels.

Kāpēc? Pēc ārzemju ekspertu viedokļa, Latvijā saražotās preces nav konkurētspējīgas, tās ir pārāk dārgas. Tāpēc Latvijā ir jāsamazina algas, kas samazinās produkcijas ražošanas darba izmaksas, attiecīgi samazinot arī pašizmaksu. Latvijā saražotās preces varēs pārdot ārzemēs, jo tās būs lētākas. To, lūk, arī dēvē par iekšējo devalvāciju. Mēs visu laiku dzirdam – malači, jūs esat uz pareizā ceļa, turpiniet tik samazināt algas.

Tomēr rodas jautājums – vai tiešām iekšējās devalvācijas politika ir izdevīga Latvijas ekonomikai un tās iedzīvotājiem? Kāpēc visattīstītākās valstis mēro pilnīgi citu ceļu – tur algas ir daudz lielākas nekā Latvijā, bet tas netraucē valsts ekonomikai darboties normāli. Joprojām nav saprotams, kāpēc par vienu un to pašu darbu Latvijā cilvēki saņem mazāku atalgojumu nekā ārzemēs?

Mēs taču esam Eiropas Savienībā, tādēļ algām pie mums arī vajadzētu izlīdzināties, proti, pieaugt. Tomēr tā vietā iznāk divkosīgu standartu politika – vieniem augsts atalgojums un pieklājīgs dzīves līmenis, citiem – minimālā alga un balansēšana uz izdzīvošanas robežas. Izrādās, ka iekšējās devalvācijas politika ir izdevīga nevis ražotājiem, bet patērētājiem. Ārzemnieki varēs iegādāties Latvijas preces pa lēto, kas viņiem ir izdevīgi. Tikai vai Latvijas ražotāji var gūt kādu labumu no tā?

Iekšējās politikas devalvācijai ir viens konkrēts piemērs – tā ir Ķīna. Jā, Ķīnā šobrīd aktīvi attīstās ražošana un palielinās eksports. Taču par kādu cenu? Ķīniešu preces ir vislētākās tādēļ, ka ķīnieši strādā par minimālo algu – gandrīz vai par rīsu bļodiņu. Ķīnas ekonomiskās izaugsmes paradokss slēpjas faktā, ka paši ķīnieši nevar nopirkt savā valstī saražotās preces – viņiem vienkārši nepietiek tam naudas. Gandrīz viss Ķīnā saražotais aiziet eksportam.

Aptuveni tādu pašu scenāriju iesaka arī Latvijai. Strādājiet par tādu pašu algu kā ķīnieši (vairāk nevar, citādi ķīniešu preces būs lētākas), bet mēs tad pirksim jūsu preces. Kur paliks ienākumi no eksporta? Ar tiem dzēsīs SVF kredītu. Jo straujāk tuvojas kredīta izmaksas termiņš, jo grūtāk noslēpt patiesību, ka kredītu nav iespējams atdot. Te rodas cita problēma – ja visi sāks samazināt atalgojumu, lai samazinātu produkcijas pašizmaksu, tad algai vajadzēs pielīdzināties nullei.

Piemēram, Latvijā samazinās algas un Latvijas preces kļūs lētākas par Lietuvas precēm. Pieprasījums pēc Lietuvas precēm saruks. Lietuvieši vēl vairāk samazinās algas, lai viņu preces būtu vēl lētākas. Kurš šajā cenu samazināšanas maratonā uzvarēs? Neviens. Gan lietuvieši, gan latvieši būs zaudētāji, jo abu valstu algas saruks līdz minimumam. Savukārt ārzemju pircēji būs ieguvēji, jo viņi varēs iepirkties bez uzcenojumiem.

Šajā brīdī aktualizējas cita patiesība – izrādās, ka viszemākā pašizmaksa būs vergu saražotajām precēm. Tik tiešām – ja darbinieks par padarīto darbu saņem samaksu, kas nodrošina minimālas vajadzības (Amerikā Lielās depresijas laikā cilvēki bija gatavi strādāt par ēdienu), tad mēs tiksim pie vislētākajām precēm. Kā apgalvo tiesībsargājošās organizācijas, Ķīnā ir slēgtas rūpnīcas, kas apvilktas ar dzeloņstieplēm. Kādos apstākļos tur strādā cilvēki – nav zināms. Lūk, vēl viena Ķīnas ekonomiskās izaugsmes panākumu ķīla. Pie mums verdzība tiks ieviesta daudz civilizētāk – izmantojot iekšējo devalvāciju un parādus.

Kādus labumus Latvija guvusi no iekšējās devalvācijas politikas? Politiķi un viņiem pietuvinātie ekonomisti nebeidz lielīties – palūkojieties, cik strauji pieaug pārstrādes rūpniecība un eksports, tā taču ir veiksme! Un pat pēdējo mēnešu laikā aprēķinājuši IKP pieaugumu. Jā, eksports patiešām ir pieaudzis. Tikai uz kā rēķina? Pirmkārt, samazinājies iekšējais tirgus – saražotās preces ir arvien grūtāk pārdot Latvijā, jo cilvēkiem samazinās ienākumi; tās atliek vien pārdot par pašizmaksu eksportam. Bet, lai to izdarītu, ir jāsamazina algas.

Iznāk tāds apburtais loks. Kāds labums no tā visa parastajiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem? Vidējā bruto alga 2010. gadā samazinājusies no 461 līdz 445 latiem. Toties pārtikas produktu cenas pieaugušas turpat divkārt. Cilvēki kļuvuši daudz trūcīgāki. Visprecīzāko cilvēku attieksmi pret iekšējās devalvācijas politiku parāda migrācijas dati. Par spīti satriecošajiem ekonomiskajiem panākumiem, aizbraucēju skaits joprojām strauji pieaug. Gandrīz katru mēnesi tiek uzstādīti jauni rekordi šajā ziņā.

Saskaņā ar oficiāliem datiem 2009. gadā izbrauca 7 388 cilvēku, bet 2010. gadā – jau 10 107. Tas nepārsteidz, ne tikai Artis Pabriks, kurš iekārtojies tuvāk barotavai, pie mums ir pats gudrākais, pārējie arī negrib būt muļķi, kas strādās par 100 latiem. Jo cilvēkiem nav vajadzīgi skaisti skaitļi eksporta izaugsmes izteiksmē apmaiņā pret vergu darbu, viņiem ir vajadzīgi normāli dzīves apstākļi.

Būs ļoti interesanti uzzināt iedzīvotāju skaitīšanas rezultātus. Ja nebūs nekādas falsifikācijas, tad apkopotajiem datiem vajadzētu būt briesmīgiem – beidzot uzzināsim, cik cilvēku aizbraukuši uz Īriju un Lielbritāniju. Ko nozīmē iekšējās devalvācijas politika vienkāršajiem cilvēkiem?

Pirmkārt, algu samazinājumu, iedzīvotāju pakāpenisku grimšanu nabadzībā. Otrkārt, bezdarba pieaugumu. No viens puses, vajadzēs strādāt ne tikai par zemāku samaksu, bet arī vairāk. No otras puses, augsts bezdarbs vajadzīgs, lai nostādītu cilvēkus bezizejas situācijā, lai būtu rindas uz darbu pat par minimālu algu. Treškārt, pabalstu samazinājumu un pakāpenisku to likvidāciju. Sak, nav ko sēdēt uz pabalstiem, ej un strādā par minimālo algu. Ceturtkārt, nodokļu pieaugumu. Jo mazāka alga, jo mazāk nodokļu no tās iekasēs absolūtajos skaitļos. Turklāt iedzīvotāju grimšana nabadzībā samazinās patēriņu un samazinās nodokļu apliekamo bāzi. Nodokļu ienākumi samazināsies.

Tomēr valdībā, kā sacīja Pabriks, nesēž muļķi, viņiem ir vajadzīgas lielas algas. Viņus iekšējās devalvācijas politika neskar. Un neaizmirstiet par SVF kredītiem – procenti uz kaut kā rēķina ir jāmaksā. Nodokļi pieaugs. Piektkārt, pensiju samazinājumu un pensionēšanās vecuma palielināšanos. Iemesls tas pats – pie augsta bezdarba līmeņa un zemām algām maksāt lielas pensijas nav iespējams.