Rezultātā esmu kļuvis par politisko mērķi, lai četrus mēnešus pirms vēlēšanām un, neskatoties uz to, ka ekonomikā acīmredzami ir atsākusies izaugsme, uzstātu uz manu demisiju. Daži fakti, kas atspoguļo manis kā ministra darba rezultātu.

Pirmkārt, laika posmā no pērnā gada līdz šī gada beigām Ekonomikas ministrija valsts atbalsta instrumentu veidā būs nodrošinājusi 350 miljonus latu ekonomikas sildīšanai, kas kopā ar piesaistītajām privātajām investīcijām sasniegs 670 miljonu latu. Šis ir vislielākais valsts nodrošinātais atbalsts uzņēmējdarbībai 20 gadu laikā. Piemēram, 2008.gadā šādā veidā Ekonomikas ministrija nodrošinājusi tikai 20 miljonus latu.

Pateicoties tikai Ekonomikas ministrijas iedarbinātajiem dažādiem valsts atbalsta instrumentiem, bezdarba līmenis nav pārkāpis 200 000 robežai. Bezdarbs joprojām ir viena no aktuālākajām problēmām, bet, efektīvi iepludinot ekonomikā Eiropas Savienības fondu līdzekļus, pretēji vairāku ekspertu prognozēm,  ir izdevies apturēt un pat mazināt bezdarba pieaugumu. Pie tam, šajos aprēķinos nav ņemts vērā efekts, ko rada iespēja dibināt mikrouzņēmumus ar  pamatkapitālu līdz 1 latam, kas jau pirmajā mēnesī devis neticami labu rezultātu – 300 šādā veidā dibinātus mikro uzņēmumus, kā arī tūrisma nozarei samazinātās PVN likmes ietekmi uz nodarbinātību.

Otrkārt, ar tautsaimniecības vidēja termiņa prioritāšu maiņu, nosakot prioritārās nozares, ir  izdevies panākt pārmaiņas valsts ekonomikas struktūrā – iekšzemes kopproduktā eksporta īpatsvars palielinās, kamēr importa un iekšējā patēriņa īpatsvars samazinās. Ekonomikas dzinējspēki ir samainījušies vietām. Šādu mērķi sasniegt nekad nav izdevies ne Šķēles, ne Kalvīša valdībām.

Treškārt, ekonomiskā situācija valstī uzlabojas daudz straujāk nekā iepriekš prognozēts. Tā ir tendence, par ko runāju ne tikai es vai Dombrovska valdība, bet arī ārvalstu augsta līmeņa eksperti. Par atbildīgi un nosvērti īstenoto politiku un tās rezultātu Latvija tiek minēta kā piemērs iepretī Grieķijai, Spānijai, Īslandei, Ukrainai un citām valstīm, kurām nav izdevies tik veiksmīgi pārvarēt krīzi. Diemžēl mūsu opozīcijai pozitīvas tendences nav laba ziņa un viņi ar destruktīviem paņēmieniem cenšas mazināt sabiedrības uzticību valdības mērķtiecīgam darbam un panākumiem.

Savdabīgi, bet ne pārsteidzoši ir tas, ka pat demisijas pieprasījumā Saeimas priekšsēdētājam opozīcijas deputāti nav norādījuši iemeslus manis kā ministra demisijai. Tas tikai vēlreiz apstiprina aizdomas, ka patiesībā runa nav par maniem nepadarītajiem, bet gan padarītajiem darbiem. Opozīcijas izmisīgie centieni par katru cenu panākt demisiju tikai vēlreiz apliecina, ka es kā ekonomikas ministrs esmu neērta figūra un ar savu darbību un pieņemtajiem lēmumiem visticamāk traucēju atsevišķiem politiskajiem spēkiem un to pietuvinātajām personām izdevīgu lēmumu pieņemšanu!

Pie šādiem iespējamiem Damokla zobeniem varu minēt Atjaunojamo energoresursu likumprojektu, kas pēc tā apstiprināšanas Saeimā būs neērts daudziem «uzņēmējiem», kas no šīs politbiznesa nišas ir pelnījuši lielu naudu  uz pārējo nodokļu maksātāju rēķina. Arī šobrīd rūpīgi sekojam līdzi kvotu sadalei, kas, šķiet, nav paticis Šķēles ģimenei un tai pietuvinātajām personām saistībā ar viņiem piederošajiem vēja parkiem.

Izmaiņas Privatizācijas aģentūras vadībā arī agrāk ir bijis klupšanas akmens valdības vadītājiem un ministriem. Esmu bijis neērts arī a/s «Rīgas Siltums» jautājumā, jo asi iebildu pret slēpto uzņēmuma privatizāciju, ko bija iecerējis Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers un Co, paredzot Rīgas domes kapitāldaļas atdot uzņēmumam Dalkia par sviestmaizi. Esmu saņēmis skaidrus signālus, ka tad, kad vairs nebūšu ministrs, «Rīgas siltums» privatizācijas process atsāksies ar jaunu sparu.

Un vēl kāda interesanta sakritība – mērķtiecīgi uzbrukumi manā virzienā sākās tajā brīdī, kad valdībā pirms nedēļas tika pieņemts lēmums par «Parex banka» restrukturizācijas plāna īstenošanu un jaunas bankas izveidošanu.

Ceturtdien Saeimas deputāti lems par manas demisijas pieprasījumu. Jau šobrīd viena lieta ir pilnīga skaidra - tas nebūs balsojums par maniem darbiem vai sasniegumiem, bet gan balsojums pēc politiskā pasūtījuma.