Āris Jansons
žurnālistika
Trampam un Putinam ir jātiekas
Pievienots 2018 gada 10. aprīlī | 0 komentāri
Drukāt
Ir noplaiksnījusi intriga: Savienoto Valstu prezidents uzaicinājis savu Krievijas kolēģi uz tikšanos okeāna viņā krastā "drīzā nākotnē". To apstiprinājusi gan Vašingtona, gan Maskava. Galotņu sarunas laiks vēl nav noteikts. Dienām ritot, pavīd šaubas par Vašingtonu kā tikšanās vietu, un par sevi atgādina iespējamā dialoga pretinieki. Pienāk pretrunīgas ziņas par to, vai tikšanās jau tiek vai netiek gatavota. Un jau izskan prognozes, ka samits nemaz nenotiks.

Protams, jautājums ir – kāds būtu tā mērķis? Ikviena galotņu tikšanās paredz konkrētu uzdevumu izpildi, rezultātus, vienošanās. Dzirdams viedoklis, ka ASV pusei nav konkrētas darba kārtības dialogam ar Maskavu, Tramps šādai sarunai ir sagatavots vāji un tikšanās nevarētu nākt par labu ASV nacionālās drošības interesēm. Baltā nama pārstāve izteikusies, ka Tramps var mēģināt izdarīt spiedienu uz savu kolēģi, lai "krievi mainītu savu uzvedību". Taču mēs zinām, ka attiecībās ar Putinu tās ir veltas cerības.

Kremļa saimnieks no Vašingtonas sagaida nevis lielāku spiedienu, bet gan atteikšanos no tā, Krievijas ietekmes tiesību atzīšanu pēcpadomju telpā un Tuvajos Austrumos, atteikšanos no atbalsta Sīrijas opozīcijai un Ukrainai. Apspriešanas tematu tomēr ir pietiekami daudz, vispirms attiecībā uz militāro pretstāvi, tad ekonomikas jautājumi, iespēja atteikties no sankcijām, tērauda un alumīnija nodevu atcelšana un tamlīdzīgi. Iespējams, domstarpības Ukrainas, Sīrijas un Eiropas drošības tematos ar labu gribu varētu ievirzīt sarunu procesā un likt pamatus attiecīgām darba grupām. Abi prezidenti varētu vienoties vadlīnijai Ziemeļkorejas sakarā, lai gan Trampa un Kima Čenuna tikšanās, ļoti iespējams, jau būtu notikusi. Jebkurā gadījumā tikšanās kaut uz laiku pazeminātu starp abām lielvalstīm pastāvošās bīstamās spriedzes līmeni.

Pirms svarīgās tikšanās būtu jāiestājas pamieram tā sauktajā diplomātiskajā karā, kurā nupat notikusi triecienu apmaiņa ar savstarpēju diplomātu izraidīšanu. Šobrīd gan pazīmju par atslābušu vārdu pārmaiņas intensitāti tikpat kā nav, turpinās informācijas karš. Tiesa, ASV paudušas gatavību nupat padzīto krievu diplomātu vietā uzņemt jaunu maiņu. Donalds Tramps paziņojis, ka Savienotās Valstis grasās izvest savu karaspēku no Sīrijas. Pretēji padomnieku ieteikumam, Tramps apsveicis Putinu ar uzvaru vēlēšanās. Viņš arī izmantojis Baltijas valstu galvu vizīti, lai skaļi pateiktu, ka "ar Krieviju ir jādraudzējas un tikai muļķi domā citādi". Bet dialogam augstākajā līmenī ir jāsagatavo vēl auglīgāka augsne. Jo vairāk būs to apliecinošu pazīmju, jo ticamāk, ka galotņu tikšanās notiks.

Pats Putins diez vai kategoriski iebilstu pret tikšanos ar Trampu. Viņš noteikti atceras Džordža Buša jaunākā teikto: "Es ieskatījos Putinam acīs un sapratu, ka šīm acīm var uzticēties." Putins ir pārliecināts par savām spējām risināt dialogu un ar skaitļiem un faktiem iedzīt partneri sarunu telpas stūrī.

Taču grūtības var radīt piedāvātā sarunu vieta. Lai gan vizuāli kinokadrs "Putins Amerikā" izskatītos ne sliktāk kā savulaik aina "Hruščovs Amerikā", Krievijas prezidenta ultranacionālais elektorāts pat murgos nevēlētos ļaut pasaulei padomāt, ka Kremļa saimnieks padodas zeltmatainā amerikāņu miljardiera valdzinājumam.

Aprindas, kas nealkst pēc augstākā līmeņa dialoga, ir abās pusēs. "The New York Times" raksta, ka Kremlis cenšas "pastiprināt savu ietekmi" uz ASV prezidentu, kas rada zināmas bažas par Savienoto Valstu politiku. Bijusī Valsts departamenta ierēdne Sāra Mendelsone paudusi MSNBC, ka tikšanās "varētu būt daļa no Krievijas puses stratēģijas Trampa angažēšanai". Raizes par iespējamu Putina spiedienu ir izteicis arī bijušais ASV vēstnieks Maskavā Maikls Makfols.

Svarīgs Donalda Trampa priekšvēlēšanu programmas punkts bija solījums normalizēt attiecības ar Krieviju. Taču abu lielvalstu intereses ir krasi atšķirīgas, tāpēc jebkāda kustība uz pretējo pusi tiktu uztverta kā atkāpšanās, pozīciju un veidola zaudēšana. Dzīvē izrādījies, ka pašreizējā Baltā nama saimnieka prezidentūras laikā Rietumu un Krievijas attiecību līmenis pietuvojies Karību krīzes laiku atzīmei. Maskavas un Vašingtonas pretstāvei piemīt aizvien jūtamāka pirmskara piegarša. Nav nekādas nepieciešamības imitēt Auksto karu, jo tas jau rit pilnā sparā. Par galveno ir jākļūst uzdevumam novērst tā pārtapšanu visaptverošā katastrofā.

Divu kodollielvalstu savstarpējo attiecību un starptautiskās darba kārtības jautājumus telefoniski vien nevar izrunāt. Ja ASV un Krievijas prezidentu personīga saruna palīdzētu ja ne izskaust, tad vismaz mazināt kaut dažus no pašreizējiem draudiem, tas būtu sasniegums, kura dēļ ir vērts rīkot tikšanos un braukt uz to. Savstarpējas norunas par turpmākajiem spēles noteikumiem stiprinātu abu līderu pozīcijas – Putinam uz starptautiskās skatuves, bet Trampam paša mājās.

Sarunām starp ASV un Krievijas (un tās priekšteces PSRS) līderiem tiešām ne reizi vien ir bijis pozitīvs rezultāts. Nevar piemirst Bila Klintona sirsnīgo smiešanos par Borisa Jeļcina bārienu žurnālistiem par to, ka tie atainojuši abu valstu attiecības pārlieku traģiskās krāsās, liekot domāt, ka prezidenti nespēs ne par ko vienoties.

Pašreizējos apstākļos, kad jaunā Kubas krīze, par laimi, nav iestājusies, divu prezidentu sarunas netiks rīkotas nekavējoties. Taču brīdinājums, ka mēs esam nonākuši pie sliekšņa, aiz kura var sākties cilvēces vēsturē pēdējais karš, aizvien biežāk izskan okeāna abos krastos. ASV un Krievijas prezidenti sarunā zem četrām acīm varētu vienoties par kaut ko vairāk, nekā spētu izdarīt diplomāti. Ilgi vilcināties nevajadzētu, un vasaras sākumā – pēc pavasara priekšdarbiem –Trampam un Putinam būtu jāsatiekas. Jo ātrāk šāda tikšanās notiks, jo labāk, – protams, ar abu pušu atbildīgu sagatavošanos tai.

Komentāri:
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Tavs komentārs:
Par autoru
žurnālists
Reklāma