Finanšu ministrs Andris Vilks (V) nācis klajā ar aicinājumu sākt
diskusiju par to, vai Latvijā nepieciešams celt nodokļus. Atceroties
līdzšinējo pieredzi ar labējo politiķu iniciatīvām nodokļu sfērā,
aicinājums šķita nepilnīgs. Pilnīgāks tas būtu, ja Vilks aicinātu runāt
uzriez par nodokļu sloga palielināšanu vidusslānim un mazturīgākajiem –
jo tieši tā visbiežāk noslēgušās valsts varas diskusijas par nodokļiem
Latvijā. Papildus vēl pagūts piešķirt pa kādam nodokļu atvieglojumam
pašiem bagātākajiem...
Ir pilnīgi skaidrs, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā ir tik zems, ka valsts nespēj kvalitatīvi nodrošināt tos pakalpojumus, kurus mēs no tās sagaidām. Skolotājiem algām nepietiek, veselības aprūpe kļūst arvien dārgāka un nepieejamāka, bet autoceļi sabrūk. Ja veiksmīgās Eiropas valstīs nodokļu slogs no iekšzemes kopprodukta (IKP) veido aptuveni 40%, tad Latvijā tas drīz būs vien 25% no IKP. Tomēr, vērtējot atsevišķi nodokļu slogu darbaspēkam, tas mums ir viens no augstākajiem Eiropas Savienībā. Mazo un vidējo algu saņēmējiem tas ir īpaši smags un nepanesams.
Un te rodas jautājums: kā mums var būt viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā, ja darbaspēkam tas ir viens no augstākajiem? Arī pievienotās vērtības nodoklis mums nav zemākais. Tā pazeminātās likmes daudzām ikdienišķām precēm un pakalpojumiem krīzes laikā tika paaugstinātas vai atceltas pilnībā. Tātad, lai iegūtu zemu kopējo nodokļu slogu, ir nozares un ienākumu gūšanas veidi, kam nodokļu slogs Latvijā ir nesalīdzināmi zemāks, un ir cilvēki, kuri mūsu valstī bauda «nodokļu paradīzi». Kuri tie ir? To vājuma brīdī atzina viens no viņiem, bijušais «AirBaltic» šefs Bertolds Fliks, sakot, ka „... Latvijā ir lēti būt bagātam, bet dārgi būt nabagam...».
Diskusiju par nepieciešamību paaugstināt kopējo nodokļu slogu būtu jāsāk ar šīs netaisnības likvidēšanu vai vismaz būtisku samazināšanu. Ja vēlamies ekonomiski piederēt Rietumeiropas valstīm, tad pārņemsim arī to nodokļu sistēmām raksturīgās iezīmes! Šobrīd Latvijas politiskā vadība cenšas izgudrot divriteni no jauna un brīnās, kādēļ tas neripo.
Kamēr celtniekam, inženierim vai medmāsai Latvijā no savas darba algas nodokļos jāsamaksā 43%, tikmēr tie, kuri ienākumus gūst no spekulatīviem darījumiem vai kapitāla pieauguma, maksā vien 10 – 15%. Kamēr nekustamā īpašuma nodoklis daudzām ģimenēm kļūst par arvien nepanesamāku slogu, nekustamā īpašuma spekulanti var turēt lielas dzīvojamās platības «iekonservētas» un nelaist tās tirdzniecībā, gaidot to vērtību pieaugumu. Vai loģiski nebūtu, ka par īpašumu, kuru izmanto dzīvošanai vai ražošanai, nodoklis būtu minimāls, bet par neizmantotu vai «iekonservētu» īpašumu tas progresīvi pieaugtu?
Vienkārša nodokļu sloga palielināšana neko nedos. Protams, izņemot ēnu ekonomikas palielināšanos. Gudri vadot valsti, nodokļu politika ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas dod iespēju stūrēt valsts ekonomiku izvēlētā virzienā. Diemžēl Latvijā izmaiņas nodokļu politikā parasti ir tikai tehniskas – konkrētas nodokļu likmes pacelšana vai pazemināšana. Lai gan ar tieši nodokļu politiku mēs varētu būtiski mazināt ienākumu nevienlīdzību! Nodokļu politika ir arī instruments, ar kuru var veicināt ilgstpējīgu valsts ekonomiku, - apgrūtinot un kavējot tos ekonomikas sektorus, kas tradicionāli pārkarst un veido burbuļus.
Ar nodokļu politiku var arī stimulēt īpaši izvēlētas ekonomikas nozares, piemēram, rūpniecību, izpēti, zinātni u.c. Ir ēnu ekonomikas izpausmes, ko var iznīdēt ar represīvām metodēm. Piemēram, kontrabanda un naudas atmazgāšana. Bet nodarbinātībā diez vai izdosies šo ēnu ekonomiku būtiski apkarot ar represijām un sodiem, ja nodokļu slogs un proporcijas saglabāsies līdzšinējās. Lai stimulētu nodarbinātību un nodokļu nomaksu, ir būtiski jāmazina darbaspēka nodokļi mazajām un vidējām algām. Un vislabāk to darīt, ieviešot progresīvo ienākumu nodokļu sistēmu - tā sevi ir pierādījusi un attaisnojusi teju visās ekonomiski veiksmīgajās valstīs.
Līdz šim šāda kompleksa skatīšanās uz nodokļu politiku mūsu politiķiem ir šķitusi pārāk sarežģīta. Tādēļ, dzirdot idejas par nodokļu sloga paaugstināšanu, ir bažas, ka tas beigsies tāpat kā līdz šim.
Diemžēl āčgārna ir arī komunikācija par nodokļu politikas pārmaiņām. Gan Finanšu ministrs Andris Vilks, gan Einārs Repše (LA) savos paziņojumos par nodokļu politiku tiražē aizvainojošus un sabiedrību šķeļošus stereotipus, daļu sabiedrības vienkārši izslēdzot no šīs diskusijas. Līdzīga retorika raksturīga daudziem valdošo partiju aktīvistiem. Viņi apgalvo, ka nodokļu izmaiņas ir jāsaskaņo ar uzņēmējiem un uzņēmēju organizācijām. Uzņēmēji tiek pasniegti kā vienīgie nodokļu maksātāji, kuri uzturot valsts pārvaldi, maksājot algas ne vien saviem darbiniekiem, bet arī ierēdņiem un politiķiem. Lai gan patiesībā nodokļus maksā gan darba ņēmēji, gan pašnodarbinātās personas, gan uzņēmēji. Turklāt normālā uzņēmumā darbiniekam algu tikai tehniski maksā uzņēmējs, bet reāli darbinieks savu algu nopelna pats, radot vērtības, kuras ļauj gan maksāt nodokļus, gan saņemt algu, gan gūt ienākumus uzņēmumam.
Ja vēlamies veidot solidāru sabiedrību, kurā ir laba nodokļu maksāšanas kultūra, tad šāda vienas cilvēku grupas nostādīšana augstāk par citiem liecina par īstermiņa domāšanu un aprobežotību.
Ja vēlamies no valsts sagaidīt labu izglītības sistēmu, veselības aprūpi, iekšējo un ārējo drošību, normālu transporta infrastruktūru, kopējais nodokļu slogs būs jāpaaugstina. Tomēr mums ir izvēle, kā tieši to darīt - sagraujot mūsu ekonomiku un turpinot sūtīt cilvēkus ekonomiskajā trimdā vai arī sakārtojot un veidojot gudru un eiropeisku nodokļu politiku, kas ļaus Latvijai kļūt par labklājības valsti.
Un te rodas jautājums: kā mums var būt viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropā, ja darbaspēkam tas ir viens no augstākajiem? Arī pievienotās vērtības nodoklis mums nav zemākais. Tā pazeminātās likmes daudzām ikdienišķām precēm un pakalpojumiem krīzes laikā tika paaugstinātas vai atceltas pilnībā. Tātad, lai iegūtu zemu kopējo nodokļu slogu, ir nozares un ienākumu gūšanas veidi, kam nodokļu slogs Latvijā ir nesalīdzināmi zemāks, un ir cilvēki, kuri mūsu valstī bauda «nodokļu paradīzi». Kuri tie ir? To vājuma brīdī atzina viens no viņiem, bijušais «AirBaltic» šefs Bertolds Fliks, sakot, ka „... Latvijā ir lēti būt bagātam, bet dārgi būt nabagam...».
Diskusiju par nepieciešamību paaugstināt kopējo nodokļu slogu būtu jāsāk ar šīs netaisnības likvidēšanu vai vismaz būtisku samazināšanu. Ja vēlamies ekonomiski piederēt Rietumeiropas valstīm, tad pārņemsim arī to nodokļu sistēmām raksturīgās iezīmes! Šobrīd Latvijas politiskā vadība cenšas izgudrot divriteni no jauna un brīnās, kādēļ tas neripo.
Kamēr celtniekam, inženierim vai medmāsai Latvijā no savas darba algas nodokļos jāsamaksā 43%, tikmēr tie, kuri ienākumus gūst no spekulatīviem darījumiem vai kapitāla pieauguma, maksā vien 10 – 15%. Kamēr nekustamā īpašuma nodoklis daudzām ģimenēm kļūst par arvien nepanesamāku slogu, nekustamā īpašuma spekulanti var turēt lielas dzīvojamās platības «iekonservētas» un nelaist tās tirdzniecībā, gaidot to vērtību pieaugumu. Vai loģiski nebūtu, ka par īpašumu, kuru izmanto dzīvošanai vai ražošanai, nodoklis būtu minimāls, bet par neizmantotu vai «iekonservētu» īpašumu tas progresīvi pieaugtu?
Vienkārša nodokļu sloga palielināšana neko nedos. Protams, izņemot ēnu ekonomikas palielināšanos. Gudri vadot valsti, nodokļu politika ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas dod iespēju stūrēt valsts ekonomiku izvēlētā virzienā. Diemžēl Latvijā izmaiņas nodokļu politikā parasti ir tikai tehniskas – konkrētas nodokļu likmes pacelšana vai pazemināšana. Lai gan ar tieši nodokļu politiku mēs varētu būtiski mazināt ienākumu nevienlīdzību! Nodokļu politika ir arī instruments, ar kuru var veicināt ilgstpējīgu valsts ekonomiku, - apgrūtinot un kavējot tos ekonomikas sektorus, kas tradicionāli pārkarst un veido burbuļus.
Ar nodokļu politiku var arī stimulēt īpaši izvēlētas ekonomikas nozares, piemēram, rūpniecību, izpēti, zinātni u.c. Ir ēnu ekonomikas izpausmes, ko var iznīdēt ar represīvām metodēm. Piemēram, kontrabanda un naudas atmazgāšana. Bet nodarbinātībā diez vai izdosies šo ēnu ekonomiku būtiski apkarot ar represijām un sodiem, ja nodokļu slogs un proporcijas saglabāsies līdzšinējās. Lai stimulētu nodarbinātību un nodokļu nomaksu, ir būtiski jāmazina darbaspēka nodokļi mazajām un vidējām algām. Un vislabāk to darīt, ieviešot progresīvo ienākumu nodokļu sistēmu - tā sevi ir pierādījusi un attaisnojusi teju visās ekonomiski veiksmīgajās valstīs.
Līdz šim šāda kompleksa skatīšanās uz nodokļu politiku mūsu politiķiem ir šķitusi pārāk sarežģīta. Tādēļ, dzirdot idejas par nodokļu sloga paaugstināšanu, ir bažas, ka tas beigsies tāpat kā līdz šim.
Diemžēl āčgārna ir arī komunikācija par nodokļu politikas pārmaiņām. Gan Finanšu ministrs Andris Vilks, gan Einārs Repše (LA) savos paziņojumos par nodokļu politiku tiražē aizvainojošus un sabiedrību šķeļošus stereotipus, daļu sabiedrības vienkārši izslēdzot no šīs diskusijas. Līdzīga retorika raksturīga daudziem valdošo partiju aktīvistiem. Viņi apgalvo, ka nodokļu izmaiņas ir jāsaskaņo ar uzņēmējiem un uzņēmēju organizācijām. Uzņēmēji tiek pasniegti kā vienīgie nodokļu maksātāji, kuri uzturot valsts pārvaldi, maksājot algas ne vien saviem darbiniekiem, bet arī ierēdņiem un politiķiem. Lai gan patiesībā nodokļus maksā gan darba ņēmēji, gan pašnodarbinātās personas, gan uzņēmēji. Turklāt normālā uzņēmumā darbiniekam algu tikai tehniski maksā uzņēmējs, bet reāli darbinieks savu algu nopelna pats, radot vērtības, kuras ļauj gan maksāt nodokļus, gan saņemt algu, gan gūt ienākumus uzņēmumam.
Ja vēlamies veidot solidāru sabiedrību, kurā ir laba nodokļu maksāšanas kultūra, tad šāda vienas cilvēku grupas nostādīšana augstāk par citiem liecina par īstermiņa domāšanu un aprobežotību.
Ja vēlamies no valsts sagaidīt labu izglītības sistēmu, veselības aprūpi, iekšējo un ārējo drošību, normālu transporta infrastruktūru, kopējais nodokļu slogs būs jāpaaugstina. Tomēr mums ir izvēle, kā tieši to darīt - sagraujot mūsu ekonomiku un turpinot sūtīt cilvēkus ekonomiskajā trimdā vai arī sakārtojot un veidojot gudru un eiropeisku nodokļu politiku, kas ļaus Latvijai kļūt par labklājības valsti.
