Nesenajās dienās Saskaņas Centram (SC) pirmo reizi tika dota reāla iespēja iesaistīties valdības darbā. Tā bija iespēja pierādīt, ka SC spēj rast sabiedrībai un valsts attīstībai daudz labākus risinājumus kā līdz šim pie varas bijušās partijas. Tomēr SC līderiem daudz par grūtu bija atzīt vispārpieņemtu faktu, ka Latvija bijusi okupēta, un viņi no piedāvājuma atteicās. Taču ar šo soli attiecīgā partija ne vien atteicās iet Dombrovska valdībā, bet arī maksimāli samazināja iespēju, ka šīs Saeimas sasaukuma laikā varētu tikt izveidota alternatīva valdība - tāda, kurā būtu SC (jo diez vai ZZS riskēs „spēlēties” ar SC, skaidri apzinoties, ka šāds solis ļoti nepatiks viņu vēlētājam, bet vienīgā partija, kura ir gatava tuvām attiecībām ar politisko spēku, kas neatzīst Latvijas okupāciju, ir Par Labu Latviju).

To, ka SC diemžēl ir pārņēmis lielu daļu PCTVL radikālo ideju, apliecināja jau priekšvēlēšanu laiks. Lai kā daļa „Saskaņas” biedru sevi centās dēvēt par sociāldemokrātiem, kuri vēlās vienot latviešus un krievvalodīgos, priekšplānā liekot ekonomiskos risinājumus, partiju apvienības līderi turpināja doties pa sen jau labi iestaigāto taciņu – polarizēt Latvijas sabiedrību un nodrošināt etnisko balsojumu. To apliecināja partijas dažādās prioritātes latviskajā un krieviskajā mediju telpā. Pat savās partijas avīzēs SC nespēja piedāvāt vienu un to pašu latviešu un krievu auditorijām! Tas SC noteikti bija vieglākais ceļš uz panākumiem vēlēšanās, bet vai gudrākais un tālredzīgākais, par to spriediet paši…

Varu godīgi atzīt, ka vēlēšanu naktī un arī pēc tās uzskatīju, ka labākā valdība būtu, ja to veidotu Vienotība un Saskaņas Centrs. Tā būtu bijusi lieliska iespēja panākt politisku izlīgumu starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Ļoti iespējams, ka SC būtu pienesis arī jaunas vēsmas un risinājumus mūsu ekonomikas atjaunošanai. Tomēr vēlēšanu otrās vietas ieguvēji izvēlējās palikt 100 % uzticīgi citas valsts skatījumam uz Pasaules vēsturi, kas ir ļoti tāls no rietumu demokrātiskās sabiedrības redzējuma.

Tāpēc tagad pavisam droši varu teikt, ka Ušakovam un Urbanovičam jāsēž opozīcijā, līdz abi kļūs par vēsturniekiem – piemēram, Latvijas Universitātē tam nepieciešami kā minimums trīs gadi!