Atgriežoties no Brīvības pieminekļa, kur piedalījos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos, iepazinos ar dokumentu, kurš visai cieši sasaucās ar to īpašo noskaņu, kas radās, redzot sirmgalvjus, kuri aicina nekad neaizmirst Baigo gadu un tā upurus.
Minēto dokumentu - priekšlikumus valsts un sabiedriskās programmas nodibināšanai "Par totalitārā režīma upuru piemiņas iemūžināšanu un nacionālo izlīgumu", atzīstot PSRS atbildību par genocīdu un 2.Pasaules karu, D.Medvedevam iesniedza Krievijas prezidenta Cilvēktiesību padome.
Padome, kuras sastāvā ir vairāku nevalstisku organizāciju pārstāvji, secināja – kamēr sabiedriskā apziņā netiks apgūta Krievijas XX gadsimta traģiskā pieredze, nav iespējama Krievijas sabiedrības patiesā modernizācija, bet, lai pārvarētu tautas un elites atsvešinātību, nepieciešams atzīt Krievijas XX gadsimta katastrofu, totalitārā režīma upurus un sekas.
Cilvēktiesību padome izvirza mērķus pabeigt pilsoņu karu, kurš tika uzsākts 1917.gadā; modernizēt valsti, tādējādi ceļot esošas valsts vadības morālo un politisko autoritāti; stiprināt apvienošanās tendences bijušās PSRS un, iespējams, bijušās „sociālistiskās nometnes” teritorijā; stiprināt valsts starptautisko prestižu.
Nav šaubu, „apvienošanas tendenču stiprināšana” kontekstā ar Krievijas Federācijas ārpolitikas doktrīnu izklausās divdomīgi, bet pārējo mērķu sasniegšana ir drosmīgs solis valstij, kurā mīti joprojām bieži aizstāj faktus.
Apzinoties, ka programmas īstenošanai var būt arī negatīvas sekas, padome aicina vērsties pie labākā, kas bijis Krievijas vēsturē, uzsverot, ka valsts vēsture nebija sākusies 1917.gadā, kā arī īpaši izceļot kultūras un zinātnes personības, kuras daudz ieguldījušas valsts attīstībā.
Īstenojot programmu, Krievijas prezidentam tiek ieteikts priekšā iemūžināt totalitārā režīma upuru piemiņu (īpaši uzsverot Baltijas balstu iesaistīšanu); sniegt palīdzību represiju upuriem; atslepenot arhīvus, lai izbeigtu slēpt baisu patiesību par valstī īstenotām ļaundarībām.
Īpaši nozīmīga man kā juristam ir dokumentu autoru doma, ka, īstenojot piedāvāto programmu, tiktu sagatavots pagātnes noziegumu politiski tiesiskais novērtējums, tam izpaužoties kā izpildvaras un likumdevēja varas oficiālām deklarācijām, kā arī, iespējams, kā autoritatīvam juridiskam nolēmumam, kas kvalificētu noziedzīgus nodarījumus atbilstoši tiesību normām. Tāda novērtējuma neesamība ir būtiskākais šķērslis Krievijas sabiedriskās apziņas „detotalitārizēšanā”, uzsver Cilvēktiesību padome. Ievērojot, ka genocīdam un citiem noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, minētais juridiskais nolēmums varētu kļūt par soli vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.
Vēl pāragri spriest, vai Krievijas prezidents D.Medvedevs akceptēs valsts un sabiedrisko programmu "Par totalitāra režīma upuru piemiņas iemūžināšanu un nacionālo izlīgumu", bet tas, ka prezidenta Cilvēktiesību padomes priekšlikumi ir publiskoti, dod cerību.
Krievijas prezidenta Cilvēktiesību padomes priekšlikumi ir pieejami interneta vietnē http://www.regnum.ru/news/polit/1386515.html
Padome, kuras sastāvā ir vairāku nevalstisku organizāciju pārstāvji, secināja – kamēr sabiedriskā apziņā netiks apgūta Krievijas XX gadsimta traģiskā pieredze, nav iespējama Krievijas sabiedrības patiesā modernizācija, bet, lai pārvarētu tautas un elites atsvešinātību, nepieciešams atzīt Krievijas XX gadsimta katastrofu, totalitārā režīma upurus un sekas.
Cilvēktiesību padome izvirza mērķus pabeigt pilsoņu karu, kurš tika uzsākts 1917.gadā; modernizēt valsti, tādējādi ceļot esošas valsts vadības morālo un politisko autoritāti; stiprināt apvienošanās tendences bijušās PSRS un, iespējams, bijušās „sociālistiskās nometnes” teritorijā; stiprināt valsts starptautisko prestižu.
Nav šaubu, „apvienošanas tendenču stiprināšana” kontekstā ar Krievijas Federācijas ārpolitikas doktrīnu izklausās divdomīgi, bet pārējo mērķu sasniegšana ir drosmīgs solis valstij, kurā mīti joprojām bieži aizstāj faktus.
Apzinoties, ka programmas īstenošanai var būt arī negatīvas sekas, padome aicina vērsties pie labākā, kas bijis Krievijas vēsturē, uzsverot, ka valsts vēsture nebija sākusies 1917.gadā, kā arī īpaši izceļot kultūras un zinātnes personības, kuras daudz ieguldījušas valsts attīstībā.
Īstenojot programmu, Krievijas prezidentam tiek ieteikts priekšā iemūžināt totalitārā režīma upuru piemiņu (īpaši uzsverot Baltijas balstu iesaistīšanu); sniegt palīdzību represiju upuriem; atslepenot arhīvus, lai izbeigtu slēpt baisu patiesību par valstī īstenotām ļaundarībām.
Īpaši nozīmīga man kā juristam ir dokumentu autoru doma, ka, īstenojot piedāvāto programmu, tiktu sagatavots pagātnes noziegumu politiski tiesiskais novērtējums, tam izpaužoties kā izpildvaras un likumdevēja varas oficiālām deklarācijām, kā arī, iespējams, kā autoritatīvam juridiskam nolēmumam, kas kvalificētu noziedzīgus nodarījumus atbilstoši tiesību normām. Tāda novērtējuma neesamība ir būtiskākais šķērslis Krievijas sabiedriskās apziņas „detotalitārizēšanā”, uzsver Cilvēktiesību padome. Ievērojot, ka genocīdam un citiem noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, minētais juridiskais nolēmums varētu kļūt par soli vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai.
Vēl pāragri spriest, vai Krievijas prezidents D.Medvedevs akceptēs valsts un sabiedrisko programmu "Par totalitāra režīma upuru piemiņas iemūžināšanu un nacionālo izlīgumu", bet tas, ka prezidenta Cilvēktiesību padomes priekšlikumi ir publiskoti, dod cerību.
Krievijas prezidenta Cilvēktiesību padomes priekšlikumi ir pieejami interneta vietnē http://www.regnum.ru/news/polit/1386515.html
