Šogad jūnijā apritēs 15 gadi, kopš vienas no lielākajām traģēdijām Latvijā, kad Talsos no 20 metru augstuma drošības noteikumu neievērošanas dēļ nogāzās ugunsdzēsības mašīnas pacēlāja grozs ar trīsdesmit cilvēkiem. Deviņi bērni vecāku, māsu, brāļu, draugu un kaimiņu vai vienkārši Iekšlietu ministrijas organizēto svētku apmeklētāju acu priekšā aizgāja bojā. Daudzi tika sakropļoti. Daudzu cilvēku dzīves dažās sekundēs tika salauztas. Radinieku, tuvinieku un aculiecinieku atmiņās tā paliks kā drūmākā un asiņainākā diena uz visu mūžu.

Tāpēc cinisks un kā ļauns joks šķiet medijos Iekšlietu ministrijas pārstāvju izteikums, ka labi, ka nevienojāmies ar ģimeni, kura vēl un vēl naktīs pārdzīvo tās dienas šausmas un vistuvākā cilvēka zaudējumu, par kompensāciju 50 000 latu apmērā, jo tiesa sprieda tikai par 15 000 latu kompensācijas izmaksu!

Tiesa gan, valsts atzina savu vainu un kļūdas politiskajā vidē tik ierastajā stilā – vārdos. Tas politiķu un amatpersonu skatījumā ir pilnīgi pietiekami – izteikt nožēlu un līdzjūtību, sodīt vainīgos un varbūt vēl labākajā gadījumā atvainoties. Diemžēl rietumu prakse, kad par šādām kļūdām ir tikai pašsaprotami, ka ir jāmaksā lielas morālās kompensācijas, viņi atstāj bez ievērības un uzskata par tuvinieku šantāžu pret valsti.

Vēlos uzsvērt, ka, pirmkārt, mēs nekad neesam lūguši valsti slēgt vienošanos par izlīgumu. Otrkārt, tas būtu tikai korekti, ja valsts cietušajām ģimenēm samaksātu kompensācijas par savu pašu cilvēku nolaidību, nevis ar daudzajām pārsūdzēšanām augstākās tiesu instancēs ņirgātos par tām, no jauna liekot izdzīvot sāpes un to liktenīgo dienu, un vēl nelietderīgi tērētu valsts aparāta resursus.

Talsu traģēdijas morāle pēc piecpadsmit gadiem ir, ka mūsu valstī cilvēku dzīvība ir tuvu nullei. Par lielām kļūdām nav jāmaksā un, ja reiz tās gadījušās, tad uz valsts godaprātu nav ko cerēt.