Latvijas Republikas Ministru prezidenta Māra Kučinska (ZZS) paziņojums, ka tik “melnu” priekšvēlēšanu periodu, kāds tas būs šogad, Latvija vēl nekad nav piedzīvojusi, nenoliedzami liecina, ka mērķa vārdā politiķi būs gatavi arī netīrām dubļu cīņām bez noteikumiem.

Par to, ka “melnās” priekšvēlēšanu kampaņas sākušās, liecina neskaitāmas publikācijas plašsaziņas līdzekļos – ik dienu varam lasīt neglaimojošus faktus par vienu vai otru politiķi, iepazīties ar deputātus kompromitējošu informāciju, ar kuru mūs, starp citu, iepazīstina viņu politiskie konkurenti, kā arī visu ziņu gūzmā dzirdēt daudzus personīgi izteiktus apvainojumus un pat saskarties ar bezgala absurdiem apgalvojumiem.

Un, kā mēs redzam, šīs cīņas kļūst arvien neglītākas un “karotāji” arvien nenovīdīgāki – vieni norāda, ka politiskie konkurenti saistīti ar maksātnespējas administratoru mafiju, otri skandina, ka tā ir Krievijas organizēta dezinformācija, un drīz mēs nonākam apburtā lokā. Politiķi ir tik bezkaunīgi, ka pat iesmej par vispārcilvēciskām vērtībām, veselību un ģimeni. Vai tiešām no tā, ka vienam politiķim ātrāk sadzijusi kāja vai cits pie siena kaudzes lasa grāmatu, jāizvērš gluži vai vesela sazvērestības teorija? Kur ir palikusi cilvēcība un cieņa? Vai tiešām tie saplosīs ikvienu pamestu kaulu pat tad, ja no tā nebūs ko ēst? Bet pats galvenais – kur palikušas idejas?

Priekšvēlēšanu laikam vajadzētu būt ideju, piedāvājumu un Latvijas attīstības plānu laikam. Mēs nevēlamies balsot par skaļāko kliedzēju, bet par politiķiem, kuri var sabiedrībai piedāvāt labklājību un reālas pārmaiņas. Šajā tumšajā apvainojumu mākonī šādas lietas ir gandrīz vai neiespējami saskatīt! Un par to man ir ļoti skumji.

Arī manis vadītā Nacionālā mediju grupa (NMG) daudz un plaši raksta par politiķiem un partijām. Jā, mēs gan atbalstām, gan paužam negatīvu vērtējumu kādam ministram, politiķim vai partijai, tomēr kritika vienmēr ir bijusi samērīga un pamatota. Mēs norādām uz neizdarīto un apsolīto, nevis izsakām tukšus pieņēmumus, ar kuriem šobrīd tiek barota lielākā daļa vēlētāju. Un tie, kas to dara, lielākoties nemaz nav mediji, bet tieši paši politiķi, kuriem, šķiet, nekas nav svēts – ne ģimene, ne veselība, ne arī ētikas un morāles vērtības. Mēs nevaram un nevēlamies krist tik zemu, lai kādu pazemotu, apsmietu vai piedalītos “kompromātu karos”. Tas ir zem mūsu goda.

Jā, mēs pirmie nekad neuzbruksim, taču aizstāvēsim savas vērtības īpaši sīvi. Droši varam solīt, ka mūsu spalva būs īpaši asa pret visiem tiem, kas savā ņirgu un izsmiekla jūrā grib noslīkt ne tikai paši, bet arī nogremdēt visu valsti. Si vis pacem, para bellum. 

Un noslēgumā. Vai tiešām Latvijas simtgade ir jāsagaida ar attieksmi “nodarīsim ļaunu mūsu politiskajiem konkurentiem”, jo nekā cita, ko piedāvāt, mums nav? Attopieties! Latvijas tauta nevēlas mēzt dubļus, kurus izmētājat viens pār otru. Tā vēlas dziļu un pārdomātu diskusiju, risinājumus un oktobrī izvēlēties to politisko spēku, kurš, tautas prāt, var mainīt valsti uz labo pusi, nevis to, kurš atradis pēc iespējas vairāk kompromitējošas informācijas vai ar jēliem jokiem “uzspridzinājis” sociālos tīklus.

Cienīsim vairāk viens otru. Godāsim idejas un ieceres, nevis slēpsimies zem šokējošas informācijas par kādu no politiskā spektra pārstāvjiem. Atcerēsimies, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un nevienam nav tiesības to bradāt ar dubļainām kājām.