Valstij ir savs budžets un pašvaldībām ir savs, jo katram ir arī savas ar likumu noteiktas funkcijas. Un arī pašvaldība ir tikai tad, ja pašvaldībai ir sava stabila ieņēmumu bāze, un tad tā var stabili un vienlaicīgi plānot savu darbu un realizēt ar likumu noteiktās funkcijas. Šobrīd šī te ieņēmumu bāze ir katru gadu nezināma. Mana pieeja ir stingra – tā kā pašvaldību hartā rakstīts – stabila, ilglaicīga, prognozējama ieņēmumu bāze un, protams, tam pretī ir konkrētas skaidras funkcijas. Tātad likums arī nosaka. Nedrīkst pārkāpt Latvijas tautiskās saistības Latvijas Satversmē.

Nu uz tādu noti arī faktiski Straujumas kundze aizgāja. Viņa teica, ka par šo jautājumu turpinās sarunas 7. oktobrī. Nu un tad vēl man tur bija vesela virkne tādu pārmetumu.

Piemēram, ļoti labi, ka pieņemts lēmums katru gadu samazināt par 1% punktu Iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet tas automātiski nākamajā gadā samazina pašvaldību ieņēmumus par 49 miljoniem eiro, un vēl pēc gada samazina par 101 miljonu eiro. Un tā kā tas ir valsts lēmums, tad tas ir jādara uz valsts budžeta rēķina. Tas būtu tā, ka, ja tagad 80% Iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiktu ieskaitīti pašvaldību budžetā, tad nākamgad vajadzētu būt 84%. Nu tad pašvaldību ieņēmumi saglabātos esošajā līmenī, savukārt nodokļu samazinājums būtu uz valsts budžeta rēķina. Tāda tēma tur bija.

Tad bija tēma par bērnudārziem. Un šobrīd ir tāda situācija, ka privātie bērnudārzi par katru bērnu, kas to apmeklē, saņem no valsts 142 eiro mēnesi. Savukārt, ja bērns apmeklē pašvaldības, ne privātu, tad nesaņem neko.

Mans priekšlikums bija tāds, ka nedrīkst būt dalījums te. Jābūt ir, ka nauda seko bērnudārza audzēknim. Ja ir nolemts, ka katram audzēknim maksā 142 eiro, tad nauda seko faktiski ne audzēknim, bet katram bērnam. Tātad, ja iet privātā dārziņā – 142 eiro, iet pašvaldības dārziņa – 142 eiro. Un, ja neiet nekur, tad tā ģimene saņem kā pabalstu 142 eiro. Ja, piemēram, kāds – vecāmāte vāc to bērnu vai kas, tad attiecīgi tā ģimene saņem to naudu. Tad viņiem vienkārši lielāki ienākumi. Vai viņi auklītei maksā, tad tie 142 eiro mēnesī aiziet auklītei. Tāda ir mana priekšlikuma būtība. Jo tagad iznāk tā: teiksim, Ventspilī nav privātu bērnudārzu, jo visiem nodrošināta vieta pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs, un Ventspils nesaņem nemaz. Savukārt, tās pašvaldības, kuras nav būvējušas bērnudārzus vai kuras ir pārdevušas bērnudārzus, viņi šo naudu saņem, tie privātie bērnudārzi saņem. Viņi tiek tā kā stimulēti. Un es Straujumas kundzei teicu: mēs atradīsim veidu kā padarīt Ventspils bērnudārzus par privātiem de jure, bet ne de fakto. Vecākiem tur nekas nemainās, bet tad viņi būs mums spiesti maksāt par katru bērnu, ne tieši pašvaldībai – 142 eiro, mēs tā noslēgsim līgumu, ka formāli saņems it kā privāts bērnudārzs, bet faktiski saņems pašvaldība. 142 eiro – tas ir 1,7 miljoni eiro gadā papildus pašvaldības budžetā. Un ja viņi to normu atcels, tad arī mēs atgriezīsimies, ka visi bērnudārzi ir pašvaldības. Tāds ir projekts. Ja to izdarīs visas Latvijas pašvaldības, tas prasīs valsts budžetā 160 miljonus. Tur nav iekšā ieskaitīti tie bērni, kas neko neapmeklē. Tāda bija saruna.

Straujumas kundze teica, ka tāda pieeja nav pareiza – ja privātu bērnudārzu apmeklē, tad nauda seko bērnam, bet, ja apmeklē pašvaldības, tad neseko. Ka nevar būt tā, ka pašvaldības tiek stimulētas privatizēt bērnudārzus, nebūvēt bērnudārzus, veidot rindas un līdz ar to stimulēt privātu bērnudārzu attīstību. Ka tas nav pareizi. Tur mums ar viņu viedoklis absolūti sakrīt. Ir jau otrs variants. Nauda, kas ir paredzēta šim mērķim, ka viņa tiek sadalīta visiem bērniem. Tad nebūs 142 eiro – būs mazāk. Bet tā nevar būt, ka ja tu apmeklē, tad tev nauda ir, bet ja neapmeklē privāto, tad tev nav. Tā nevar būt. Es saprotu, ka ir tur atsevišķi tiesiskās koalīcijas deputāti, kuriem ir privātbizness privātie bērnudārzi, un tāpēc arī tāds ačgārns lēmums pieņemts. Jo, protams, tā koalīcija bija vistiesiskākā un visgodīgākā, kāda vispār ir bijusi. Bet līdz šim neviena nav tik nekaunīgi paņēmusi no valsts naudu sava privāta biznesa attīstībai.

Katrā gadījumā: tie priekšlikumi, ko es izteicu, tie papildina visu pašvaldību budžetus vai novērš, ka nauda tiek no visiem atņemta, tā kā tur nevienam nevajadzētu būt kādiem īpašiem iebildumiem. Protams, bija saruna arī ar Straujumas kundzi par izlīdzināšanas likumu. Dombrovska valdībai vajadzēja izlīdzināšanas jauno likumu izstrādāt līdz 2011. gada 1. janvārim. Un šogad ir kāds gads? 2014. gada 11. septembris. Nav izstrādāts šis likums līdz šai baltai dienai. Ceļo kaut kādi seši varianti. Tas vien norāda uz valdības pilnīgu mazspēju. Tas ir slikti ne tikai tādā ziņā, ka netiek pildīts likums, valdība nepilda, bet slikti arī tas, ka šobrīd tās nabadzīgākās pašvaldības saņem visas vienādu dotāciju, un līdz ar to viņas netiek stimulētas attīstīt savas pilsētas, novadus, jo viņi zina, ka viņi naudu saņems, neko nedarot. Tas arī neatbilst valdības deklarācijai. Valdības deklarācijā ierakstīts, ka jābūt ir stimulējošai sistēmai, lai attīstītu uzņēmējdarbību. Šobrīd ir pilnīgi otrādāk. Viņa ir bremzējoša, jo tiem, kas attīstās, tiem nauda tiek atņemta, savukārt tiem, kam pietrūkst, tiem tiek iedota. Bez jebkādas sistēmas.