Tas tikai vēlreiz norāda, ka galējs nacionālisms, kura pamatā ir naids pret kādu citu tautu un uzskats, ka kāda tauta ir pārāka par citu tautu, noved pie asinsizliešanas un milzīga sociālekonomiskā sabrukuma. Skaidrs, ka tie zaudējumi, kādi ir starpnacionālajās attiecībās, ir vislielākie. Ekonomiskos zaudējumus jau var ar laiku kompensēt, bet starpnacionālos – to kompensēšanai vajadzīgi diez vai gadu desmiti, tur jau būs gadu simti vajadzīgi.

Man šķiet, ka starptautiskā sabiedrība nepieliek saskaņotas pūles, lai situācijas eskalāciju pārtrauktu. Tas, kas notika Odesā, to tikai vēlreiz pierāda. Man šķiet, ka Kijevas varasvīri un sievas, kuri apvērsuma rezultātā ir nākuši pie varas, pret šīm lietām attiecas bezatbildīgi. Man liekas, ka tas, ka abas puses šos jautājumus mēģina risināt ar armijas palīdzību, tikai padziļina konfrontāciju un ne pie kā laba nenovedīs.

Man ir tāda sajūta, ka šobrīd to visi vēlas karu – gan rietumi, gan austrumi, gan labais sektors, gan kreisais sektors, gan vidējais sektors, un Ukrainas nācija ir ķīlnieka lomā, jo caur to pasaules lielie spēlētāji pārdala ietekmi. Vieni cenšas februāra kampienu nostiprināt, otri – vājināt. Ne ANO, ne Drošības padome, ne Eiropas Savienība – neviens tur nevar neko izdarīt. Amerikāņi savukārt cenšas izmantot situāciju, lai nostiprinātu savu ģeopolitisko ietekmi ar visiem līdzekļiem. Skaidrs, ka šobrīd šajos notikumos viņi nav tieši apdraudēti nekādā veidā, viņiem tas izmaksā kādus miljardus, bet pie triljonu budžeta tā nav tā lielākā summa. Ļoti skumji. Latvijai no tā ir jāmācās.

Latvijas politiķi iedomājas, ka ārvalstu karabāzes atrisinās Latvijas starpnacionālās attiecības. 9. maijā cilvēki nāks likt ziedus, būs tur 1000 amerikāņu karavīru, ko viņi – šaus uz tiem cilvēkiem?! Kā viņi var palīdzēt? Drošības problēma jau paliek. Ar bruņu biezumu un kodolgalviņu skaitu šādus jautājumus neatrisina. Es redzu, ka daži iedomājas, ka nacionālos jautājumus un valodu jautājumus risina tā – jo lielāka armija, jo labāk bruņota, jo labāk sadzīvos.

Jebkuras valsts, bet īpaši daudznacionālas valsts drošības pamatu pamat ir iekšējās daudznacionālās sabiedrības komforta sajūta. Un, pirmkārt, starpnacionālās attiecībās. Kopējā dzīvošana ar kopējām vērtībām, kopējiem mērķiem. Ja to izdodas radīt, tad ir stabilitāte.