Kad pagājušajā nedēļā atklātībā parādījās kārtējie vides aizsardzības un
reģionālās attīstības ministra Sprūdža virzītie politiski motivētie
grozījumi esošajos likumos ar mērķi beidzot atbrīvoties no sev
nevēlamiem politiskiem konkurentiem, šo grozījumu aktīvu skaidrošanu un
aizstāvēšanu uzņēmās Lolita Čigāne.
Vai tik tā nav tā pati ilggadējā starptautiskā noziedznieka Dž.Sorosa finansēto organizāciju pārstāve Čigāne, kura tika pieķerta kontrabandā, sodīta par neatļautu preču ievešanu Latvijā un netika ievēlēta 11.Saeimā, tomēr iekļuvusi tur no Vienotības ar t.s. „mīksto“ mandātu uz ministra Vilka pienākumu pildīšanas laiku?
Protams, diez vai kādu vairs izbrīna „reformu un tiesiskuma“ koalīcijas pārstāvju runu un darbu nesaskaņotība, tomēr tik klaja liekulība komplektā ar tīšu vai uzspēlētu tiesību analfabētisma demonstrāciju tomēr pārsniedz jebkuras veselā saprāta un politiskās uzvedības normas, kas politisko pretinieku pieveikšanai paredz politiskās cīņas līdzekļus, nevis administratīvā resursa nesamērīgu lietošanu. Tomēr nodokļu shēmotājam Sprūdžam un turku lakatiņu kontrabandistei Čigānei, kā rāda līdzšinējā prakse, labi ir visi līdzekļi, kas spēj dot privātu labumu viņiem pašiem.
Noklausoties kaismīgos skaidrojumus par to, kāpēc tautas vēlētie pašvaldības deputāti vēl pirms tiesas būtu jāpasludina par noziedzniekiem, bez jebkāda vēlētāju pilnvarojuma apturot viņu mandātu darbību, rodas loģisks jautājums, kāpēc šāds regulējums netiek plānots Saeimas deputātiem, kuru pārkāpumi attiecībās ar Latvijas valsti jau oficiāli atzīti ar konkrētiem administratīviem aktiem. Kāpēc šādu regulējumu neieviest saistībā ar ministriem, kas publiski melojuši par savu izglītību un kurus Valsts ieņēmumu dienests ar atkal jau attiecīgu administratīvu aktu sodījis par atklātiem pārkāpumiem saistībās ar Latvijas valsti? Atbilde ir skaidra – jo tie ir tie apriori „tiesiskie“ Saeimas deputāti, kuru darbības, lai cik neētiskas, pretlikumīgas un vienkārši neglītas būtu, ir pareizas un tiesiskas, jo Vienotības un Reformu partijas deputāti jau ir piedzimuši tiesiski.
Citādi ir ar pašvaldību deputātiem, kas atšķirībā no pareizajiem Saeimas deputātiem, visticamāk, tomēr jau ir piedzimuši par zagļiem un bandītiem, tāpēc arī nekāda taisnā tiesa tiem nepienākas. Ja Sprūdžs un Čigāne saka, ka pašvaldību deputāts vainīgs, tātad vainīgs, un jebkāda runāšana par nevainīguma prezumpciju te ir lieka. Vēl tikai jāpieņem tādi likumu papildinājumi, kas ļautu caurkritušiem ministriem ar ļoti zemu tautas atbalstu pārstāvētajai partijai un nepārvēlētiem parlamenta deputātiem noteikt arī pašvaldības deputātiem cietumā nosēžamo gadu skaitu, tad demokrātijas celtniecība Latvijā patiešām būtu pabeigta.
Starp citu, vadoties pēc Čigānes loģikas, ka pašvaldības deputāta mandāts jāaptur vēl pirms tiesas, jo pret attiecīgo personu esot savākts jau pietiekami daudz pierādījumu, Grinberga lietas gadījumā nozīmētu, ka jautājums tiktu izšķirts ar viena paša Kariņa došanos uz prokuratūru un attiecīgi tālāk – prasības pieteikumu, kriminālprocesa uzsākšanu, apsūdzību un tiesāšanu, kā arī aizliegumu piedalīties politiskajā procesā. Arī Grinberga lietā tika savākts „pietiekami daudz pierādījumu“, bet neviens no tiem gan neizrādījās pietiekams visām trim tiesu instancēm. Taču tas nekas, vai ne?! Sprūdža un Čigānes politiskā tiesa visu jau būtu izlēmusi.
Satversmes 2.pants nepārprotami nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Nevis Sprūdžam vai Čigānei. Tikai tauta noteiks un novērtēs, ko un kā ievēlēt par savu priekšstāvi pašvaldībā vai Saeimā.
Protams, diez vai kādu vairs izbrīna „reformu un tiesiskuma“ koalīcijas pārstāvju runu un darbu nesaskaņotība, tomēr tik klaja liekulība komplektā ar tīšu vai uzspēlētu tiesību analfabētisma demonstrāciju tomēr pārsniedz jebkuras veselā saprāta un politiskās uzvedības normas, kas politisko pretinieku pieveikšanai paredz politiskās cīņas līdzekļus, nevis administratīvā resursa nesamērīgu lietošanu. Tomēr nodokļu shēmotājam Sprūdžam un turku lakatiņu kontrabandistei Čigānei, kā rāda līdzšinējā prakse, labi ir visi līdzekļi, kas spēj dot privātu labumu viņiem pašiem.
Noklausoties kaismīgos skaidrojumus par to, kāpēc tautas vēlētie pašvaldības deputāti vēl pirms tiesas būtu jāpasludina par noziedzniekiem, bez jebkāda vēlētāju pilnvarojuma apturot viņu mandātu darbību, rodas loģisks jautājums, kāpēc šāds regulējums netiek plānots Saeimas deputātiem, kuru pārkāpumi attiecībās ar Latvijas valsti jau oficiāli atzīti ar konkrētiem administratīviem aktiem. Kāpēc šādu regulējumu neieviest saistībā ar ministriem, kas publiski melojuši par savu izglītību un kurus Valsts ieņēmumu dienests ar atkal jau attiecīgu administratīvu aktu sodījis par atklātiem pārkāpumiem saistībās ar Latvijas valsti? Atbilde ir skaidra – jo tie ir tie apriori „tiesiskie“ Saeimas deputāti, kuru darbības, lai cik neētiskas, pretlikumīgas un vienkārši neglītas būtu, ir pareizas un tiesiskas, jo Vienotības un Reformu partijas deputāti jau ir piedzimuši tiesiski.
Citādi ir ar pašvaldību deputātiem, kas atšķirībā no pareizajiem Saeimas deputātiem, visticamāk, tomēr jau ir piedzimuši par zagļiem un bandītiem, tāpēc arī nekāda taisnā tiesa tiem nepienākas. Ja Sprūdžs un Čigāne saka, ka pašvaldību deputāts vainīgs, tātad vainīgs, un jebkāda runāšana par nevainīguma prezumpciju te ir lieka. Vēl tikai jāpieņem tādi likumu papildinājumi, kas ļautu caurkritušiem ministriem ar ļoti zemu tautas atbalstu pārstāvētajai partijai un nepārvēlētiem parlamenta deputātiem noteikt arī pašvaldības deputātiem cietumā nosēžamo gadu skaitu, tad demokrātijas celtniecība Latvijā patiešām būtu pabeigta.
Starp citu, vadoties pēc Čigānes loģikas, ka pašvaldības deputāta mandāts jāaptur vēl pirms tiesas, jo pret attiecīgo personu esot savākts jau pietiekami daudz pierādījumu, Grinberga lietas gadījumā nozīmētu, ka jautājums tiktu izšķirts ar viena paša Kariņa došanos uz prokuratūru un attiecīgi tālāk – prasības pieteikumu, kriminālprocesa uzsākšanu, apsūdzību un tiesāšanu, kā arī aizliegumu piedalīties politiskajā procesā. Arī Grinberga lietā tika savākts „pietiekami daudz pierādījumu“, bet neviens no tiem gan neizrādījās pietiekams visām trim tiesu instancēm. Taču tas nekas, vai ne?! Sprūdža un Čigānes politiskā tiesa visu jau būtu izlēmusi.
Satversmes 2.pants nepārprotami nosaka, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Nevis Sprūdžam vai Čigānei. Tikai tauta noteiks un novērtēs, ko un kā ievēlēt par savu priekšstāvi pašvaldībā vai Saeimā.
