Nez kādēļ šoreiz neatstāj doma, ka atkāpties vairs nav kur. Krājbankas piemērs uzskatāmi pierādīja, ka pie varas esošie nav spējīgi apstādināt šaubīgā kapitāla ieplūšanu Latvijā. Prese vairs nav neatkarīga un uzskatāmi parāda tās pakļaušanu sveša biznesa interesēm. Veselas nozares, kā piena pārstrāde, nonāk pilnīgā Krievijas ietekmē. Valstī aizvien ienāk biznesa domāšana no bijušās padomijas valstīm ar tur dominējošo likumu ignoranci , nerēķināšanos ar vietējām interesēm un absolūtu vienaldzību pret eiropeiskas kompāniju vadības pamata postulātiem. Vietējo lēmumu regulāra mainība , un pēc ārvalstu kontrolieru aizbraukšanas , arī risks par jauniem nepārdomātiem lēmumiem. Un klāt vēl nāk valsts pašreiz lielākā politiskā spēka atklāta viedokļa maiņa, nu jau  vairs neslēpjoties aiz dažādā komunikācijas satura dažādiem sabiedrības segmentiem.

Uzskaitījumu varētu turpināt , bet diez vai no tā būs labums , tikai vairāk paši sevi iebaidīsim. Jautājums , kas laikam pašreiz jāuzdod : kādēļ tādi lēmumi tiek pieņemti ? Kas tos pieņem ? Vai tie lēmēji domā tikai par paša labumu ? Kas ir ieguvējs no tā ? Ko darīt, lai šo apburto loku pārrautu?

Es to visu apskatu no mazā biznesa pamata interešu viedokļa, jo tam vajag veselīgu vidi , kur attīstīties. Un manis augšminētie procesi diemžēl šo vidi pavisam noteikti iznīcina.

Daudz esmu rakstījis par tuvāko kaimiņu veiksmēm un augsto saimniecisko apziņu. Diemžēl no tā visa te uz vietas maz mācāmies. Visu laiku tikai skatāmies uz tālākiem piemēriem , bet kaimiņus joprojām neredzam.

Ieteikt situācijas uzlabošanai varētu secīgas un mērķtiecīgas darbības.

Vispirms vienoties beidzot par valsts ilgtermiņa stratēģiju, ietverot tajā arī Latvijas kā valsts ģeopolitisko orientāciju, sabiedrības  kopīgiem mērķiem un darbību plānu to sasniegšanai. Bez stratēģijas valsts dzīvo jau pārāk ilgu laiku, kas padara par bezjēdzīgiem daudzus ikdienas lēmumus.

Skaidra valsts stratēģija dotu pamatu patriotismam , par kura iztrūkumu nu jau neviens vairs nešaubās. Iestrādes savulaik ir bijušas , bet līdz galam nekas nav padarīts. Tam pievienojot joprojām pilnībā pret ārzemju uzņēmumiem atvērtā ekonomiskā kursa korekciju sava iekšējā tirgus aizsardzības virzienā ar precīzi definētām nacionālo interešu sfērām , ar tajās iekļautiem „ienākšanas principiem”.

Otrkārt, tam pievienot visaptverošu vienošanos par pamata principu nodokļu jautājumos – maksā maz, bet visi, un atbildīgi tērē visi, kas samaksājuši. Nav jau jēga sekot akcijai tikai vienu sabiedrības daļu aptverošajos medijos ,kas sludina mērīt savu ēnu . Ja tikai viena daļa to ēnu izmērīs, ko arī daži dara, un neviena no sabiedrības daļām  neko nedarīs situācijas uzlabošanai, tad tas pārvērtīsies par kārtējo  vienas mazas sabiedrības daļas „sestdienas talku”, kamēr cita daļa joprojām piemēslos dabu. Un absolūtu neticību sistēmai kopumā kā rezultātu.

Un treškārt, definēt Rīgas lomu Latvijā, var būt paturot tās ekonomisko lomu, bet nododot kādai citai pilsētai nācijas politiskā un vadības centra funkcijas, jo abas divas lomas Rīga acīmredzami pie patreizēja politisko spēku salikuma vairs nav spējīga pildīt. Nu kaut vai Jelgavai, kā pilsētai ar augstu pašcieņu, lielu jaunatnes īpatsvaru un vēsturiski  jau kādreiz bijušai vienas valsts daļas galvaspilsētai. Vienlaicīgi radikāli ģeogrāfiski decentralizējot valsts pārvaldes institūcijas to visplašākajā izpratnē. Ja nevaram ekonomiski atdzīvināt provinci, tad pamēģināt to izdarīt vismaz ar pārvaldes amatu izcelšanu ārpus Rīgas, kas elektronikas laikmetā ir vienkārši izdarāms. Reizē ar to veikt „pēdējo mēģinājumu” attīstīt valsti kopumā.

Un tikai pēc triju pamata darbu veikšanas iet tālāk , reformēt kaut ko un kaut kur. Joprojām ceru, ka sabiedrībai kopumā tas izdosies, kaut skarbā ikdiena katrreiz pārliecina par pretējo.