Ir tiešām prieks apmeklēt Svētku dienās skolas, kuras renovētas vai pat uzceltas no jauna pēdējā gadu desmitā. Tā taču paliekoša vērtība, par ko noteikti jālepojas, kā līdzīgas celtnes vēl daudzviet Latvijā, sevišķi laukos, redzamas no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Kā šī gada jūlija numurā analizēts latviešu valodā iznākošā žurnālā Forbes, tad to pirmo 20 neatkarības gadu saimnieciskie rezultāti vēl šodien liek skaudībā vai lepnībā, atkarībā no skatu punkta, raudzīties uz senču veikumu.

1. septembra saulainā priekšpusdienā vērojot pirmklasniekus Rīgas Teikas Vidusskolā, aizdomājos par saturu, kuru tie saņems šais skaistajās, tiešām labākā Eiropas līmeņa telpās. Vai tā būs izglītība, kas gatavos lemt spējīgus topošos projektu un biznesu vadītājus vai tikai čaklus izpildītājus? Vai izglītības sistēma viņos radīs izpratnes pamatu par ekonomiskiem un politiskiem procesiem,lai uz tā pamata viņi tad spētu realizēt gan viņiem pašiem  gan visai Latvijas zemei sniegtās  izvēles iespējas? Vai šie bērni pēc 12 gadiem līdzīgā pasākumā ar lepnumu dziedās Valsts himnu vai kautrīgi klusēs kā šodien viņu vecāki? Stabila pārliecība par to šodien neradās. Forma ar saturu kopā neiet un neiet. Radās sajūta, ka saturs jaunajā formā iepildīts no citas sabiedriskās formācijas un cita laika izpratnes par lietām un mūsu visu vietu tajās. Pārmaiņu vai reformu spējas jau rodas apziņā, ne ekonomikā pašā par sevi, un nereformējot apziņu tā realitāte līdzi nemainīsies.

Valsts ilgtermiņa stratēģijas neesamība nupat jau sāk palikt par tādu kā nolemto secinājumu. Nu nespēj viņi, vai nevar, vai negrib ...Kas tie viņi – tie taču visi mēs, atkal vēlēšanu izvēles priekšā – kā lemsim, tā būs!

Ja turpinās iesāktais kurss uz lielkapitālisma dominanci ekonomikā, ko papildina agresīva visu debespušu ārzemnieku strauja ienākšana, tad jau var būt izglītības sistēma ir pašā laikā – sagatavos tos čaklos izpildītājus darbam  pie citiem. Un tad jau viņiem vienalga kur dzīvot un strādāt – vai šeit vai citā zemē! Un ne jau tikai vidējās algas dažādības dzen ļaudis peļņā uz Rietumiem, bet gan daudz dziļākas straumes. Otrajā variantā,  kāds tur, augšā, beidzot sāks realizēt jau nosprausto virzienu uz valsti , kuras ekonomiku balsta mazais un vidējais bizness. Virzienu, kuru realizācija tad nu gan ar esošo izglītības sistēmu nav iespējama. Abos gadījumos kaut kas būs jālauž un bez sāpēm te neiztikt.

Izvēle tiešām izšķiroša un laikam neatgriezeniska – vai īstermiņa iztērējami atbalsta mehānismi  un kādam papildus balsis no to saņēmējiem vai arī ilgtermiņa redzējums ar pacietīgu visu iesaistīto pušu darbu tā realizācijai.

Kas traucē  visu līmeņu vadībai un šeit pie mums dzīvojošiem dažādajiem cilvēkiem beidzot vienoties par kādu kopēju virzienu kopējās interesēs? Dzirdētas versijas gan par egoismu, gan savstarpējas sapratnes trūkumu un visbeidzot par kopēju mērķu neesamību.

Tad izvirzīsim to kopējo mērķi, lai šodienas pirmklasnieki pēc 12 gadiem skolu beidzot dzīvotu Eiropeiskā pēc formas, latviskā pēc satura un mazo uzņēmēju reāli balstošā vidē. Un tā visa rezultātā ekonomiski un sociāli plaukstošā Latvijā. Laiks taču vēl ir līdz 2023 gadam!