Atkal un atkal nākas atgriezties pie izglītības tēmas, jo kur gan tos labos darbiniekus lai ņemam, ja ne tās pašas sistēmas sagatavotos.

Izglītības sistēma visos līmeņos daudz kritizēta un pelta, tomēr mazā biznesa gaidītās izmaiņas nu kaut kā lēni nāk. Vai arī nāk, bet ne tās, kuras gaidījām.

Bet paralēli tam notiek procesi, kas nes tās izmaiņas. Skatieties laukus – daudzās zemnieku saimniecībās sākusies paaudžu maiņa. Nu jau dēli (nu vismaz viens no dēliem) sāk pārņemt tēva iesākto. Ienāk arī laukos jaunā vadītāju paaudze, nu jau ar šodienas izglītību un e-skatu uz pasauli. Un tie jau arī ir daļa no mūsu vidējiem biznesiem, un jauna iespēja jau nu noteikti. Pavisam mazajās lauku saimniecībās gan citi procesi, par tiem šoreiz nē.

Lai veiksmīgi attīstītos mazais uzņēmējs, no izglītības viedokļa ir vajadzīgas divas lietas. Pirmām kārtām, no izglītības sistēmas dzīlēm beidzot jānāk pasaulē cilvēkiem ar vismaz koledžas izglītību, kas nav skoloti algotam darbam organizācijās darba mūža garumā, bet sagatavoti vairāk kā pašnodarbinātie vai uzņēmēji, jo tur jau viņi nākotnē gūs dzīvei nepieciešamos līdzekļus. Ar ko tie atšķiras no iepriekš izglītības sistēmas gatavotajiem labiem algota darba darbiniekiem, kas iet strādāt pie kāda cita? Ar to, ka ir gatavi nemitīgi pieņemt riskantus lēmumus, ir gatavi paši plānot savu laiku un aktivitātes, ir gatavi vadīt citus un saprot biznesa pamatus. Respektīvi, jārodas vadītājiem, kas gatavi mazā biznesa sūrajai ikdienai. Nu kaut kas agrākajiem tehnikumiem tuvāks, kaut tie vairāk gatavoja vidējā līmeņa vadītājus, ne uzņēmējus.

Otrām kārtām, ir jārodas pietiekami lielai masai labu šuvēju, metinātāju, virpotāju, programmētāju un citu praktisku profesiju pārstāvjiem ar normālu profesionālu vidējo izglītību. Tie tad arī veidos to speciālistu pamatu, kas ļaus nosegt biznesu vajadzības ar vietējo resursu. Ja vēlas vēsturiskas atsauces, tad profesionāli tehniskās skolas varētu būt īstās.

Abos gadījumos mācību iestādes, kas to nodrošinātu, var būt gan valsts, gan privātas.

Arvien biežāk dažādās diskusijās tiek pieminētā tautsaimniecības plānošana kā izeja no šodienas haotiskās Brauna kustības (tā laikam to skolā sauca, kad molekulas skraida visos virzienos…). Un tad, ja zinām lielos vilcienos ekonomikas plānotos attīstības tempus, kas nodrošinātu gan valsts vietējo tirgu, gan reģionālu izaugsmi, tad nevajadzētu būt lielai problēmai to visu salikt plānveidīgākā modelī kopā. Protams, izmantojot vidējos MVU parametrus, kas Baltijas mērogā pieejami.

Augstākā izglītība, no šī skatu punkta raugoties, lai tad risina pati to lielo dilemmu – vai pārveidoties un kļūt par efektīvu eksporta preci vai radikāli sarukt gan studentu apjomos, gan budžeta vietu skaitā, gan fiksēto izdevumu skaitļos.

Nu neredzu, daudz tiekoties ar dažādiem mazajiem uzņēmējiem gan Latvijas pilsētās, gan laukos un uzklausot tos, ka tā būtu neizpildāma misija. Redzu, ka to var izdarīt un ar efektīvām reformām pat samērā īsā laikā!