Vadītājs no vadītāja atšķiras – to jau kā darbinieki daudzi ir paši uz savas ādas izjutuši iepriekšējā vai esošajā darba dzīvē. Un atšķirības brīžiem ir tik lielas, ka darbiniekam jāpieņem lēmums par aiziešanu no uzņēmuma.

Lielais vadītājs mazā kompānijā – pats sev saimnieks. Raksturīgs ārkārtīgs sacensības gars, dzīšanās pēc peļņas un panākumiem, agresivitāte, steiga.. Bieži raksturīgi un spilgti izteikti daudzie „ne”: ne pacietība, ne mierīgums. Un pāri visam ārkārtīga modrība, runas eksplozivitāte, „sejas muskulatūras stingums”- nu gandrīz kā vecās filmās! Padotajam pavisam noteikti tiek radītas sajūtas – šefam pārāk maz laika, bet ārkārtīgi liela atbildība. Ja darbinieks iepriekš strādājis lielākā eiropeiska vadības stila kompānijā, tad jaunā situācija mazajā biznesā var tam radīt ne mazums diskomforta izjūtu.

Vadīšanas stilu parasti saprotam kā paņēmienu kopumu , ar kuru vadītājs iedarbojas uz padotajiem, lai efektīvi pildītu vadīšanas funkcijas un sasniegtu uzņēmuma mērķus. Mazo uzņēmumu vadītājiem , kas bieži ir arī īpašnieki, ļoti patīk autoritārais vadības stils – autoritāram vadītājam ir pietiekama vara, lai uzspiestu savu gribu padotajiem, lēmumi parasti tiek pieņemti centralizēti, vadītājs daudz strādā un piespiež tāpat strādāt savus padotos. Jo galu galā viņam pavisam noteikti ir sajūta – es taču beidzot esmu saimnieks savā uzņēmumā!

Bet dažādos kursos un akadēmiskās programmās joprojām tiek mācīts, ka optimālais ir demokrātiskais vadības stils – vadītāja darbības pamatā ir darbinieku augstākā līmeņa vajadzības un to apmierināšana, demokrātisks priekšnieks taču labprātāk deleģē pilnvaras, bieži konsultējas ar padotajiem, ļoti saprātīgi reaģē uz kritiku, konfliktus uztver kā likumsakarību un prot tos atrisināt. Skaisti , bet vai reāli mazā uzņēmumā tā tapšanas laikā un pirmajos sekmīga biznesa soļos ?

Diskutējot ar šādu mazo un mikro uzņēmumu vadītājiem , riskēju pieņemt, ka mazajam biznesam tajā celmlauža periodā , kad viss vēl top un nekas īsti vēl nav skaidrs, autoritārais vadības stils ir ne tikai vēlams, bet pat vajadzīgs. Un to apstiprina daudzie citu valstu mazo biznesu piemēri , kad šāda pieeja palīdz ne tikai radīt biznesa ideju un veidot mazo uzņēmumu , bet arī to attīstīt sekmīgi tālāk. Un tas nekas, ka neskan gluži demokrātiski un glaimojoši uzņēmuma darbiniekiem, bet arī situācija ekonomikā pašreiz ne tuvu nav glaimojoša ne darba ņēmējam, ne darba devējam, ne mazajam biznesam kopumā.