Vārda «demokrātija» jēga ir pazaudēta tulkojumā. Ja ikdienā tiktu lietots nevis svešvārds «demokrātija», bet piemērām latviskotie termini «tautvaldība» vai «tautas vara», tie būtu arī pareizāk izprotami. Demokrātijas būtība ir tautas vairākuma gribas realizācija, nevis brīvība, iecietība un citi apzīmējumi, kuri bieži tiek nevietā lietoti kā sinonīmi vārdam «demokrātija». 

Mēs dzīvojam nevis tā kā mums to gribētos, bet gan tā kā mums to kāds ļauj. Katru dienu kādam pārmaksājam, kā arī iegādājamies uzspiestas lietas, maksājam nejēdzīgus sodus un nodevas, taču joprojām nespējam organizēties, lai cīnītos par taisnību. Tas liecina par zemu attīstības pakāpi.

Lielveikalos daudzi pircēji iegādājās tikai akcijas preces, bet pat nesatraucas par to, ka akcijas dienā tā saucamā akcijas prece maksā pat vairāk nekā dienu iepriekš, kad tā vēl nebija akcijas prece. Tā taču ir visīstākā krāpšana!.

Latvietim ir viensētas domāšana. Atbildīgi latvietis uztver tikai to, kas notiek viņa paša viensētā, privātmājā, dzīvoklī, bet pārējais ir ārpusē, un līdz ar to atbildību par to nav jāuzņemas un iesaistīties tajā viņš nevēlas. Līdzīgi arī kāpņu telpas, ciema, pašvaldības un valsts līmenī. Bet, tā taču ir arī mana valsts!

Kā indivīdam, tā valstij ir jāspēj atbildēt uz jautājumu: kāds es gribu būt pēc gada, pieciem, desmit un divdesmit? Un tikai tad, ja nosprausts mērķis, uz to var arī tiekties. Arī vadītāja pirmais un galvenais uzdevums ir noteikt savas organizācijas mērķi, kā arī izplānot, kā šo mērķi sasniegt. Tad var ķerties pie koordinēšanas un kontroles, taču Latvijā gan valsts gan arī privāto organizācijas vadītāji labāk izvēlas strādāt bezmērķīgi, jo lēmumu pieņemšana vienmēr ir riskanta, tāpēc daudzi to atliek uz rītdienu.